Nedomā, ka mēs esam tevi aizmirsuši

1. Dārgā Gazas josla!

Mēs sen neesam redzējušies. Šķiet, tas bija 1999. gads, jo tā bija vasara pirms otrās intifadas, vasara, kad vēl varēja atrast cilvēkus, kuri ticēja, ka Oslo process nodrošinās mieru. Jā, viņu nebija daudz. Viņi bija mazākumā. Laikam jau tikai viens vai divi cilvēki. Pārējie pieturējās pie uzskata, ka šī vienošanās ir neizdevies joks. Katru reizi, kad viņi runāja par Oslo procesu, viņi šos vārdus izrunāja kā melīga drauga vārdu, lipīgas venēriskās slimības vai bīstama vīrusa nosaukumu. Cilvēki teica, ka tautas pacietība ir izsmelta. Cilvēki teica: “Vienošanās par brīvības atcelšanu nav iespējama.” Cilvēki teica: “Drīz būs sprādziens, pagaidiet tikai, tas ir tikai laika jautājums.” Un cilvēkiem bija taisnība, 2000. gada septembrī sākās otrā intifada, un Oslo procesam pienāca beigas, un mēs pazaudējām kontaktu.

Taču nedomā, ka mēs esam tevi aizmirsuši. Mēs bijām teju vai kā pielipuši pie televizoru ekrāniem visu šo ierobežojumu, pārtikas paku un ceļošanas aizliegumu gadu laikā.. Mēs redzējām to visu. Tu meti akmeņus, un viņi šāva ar lodēm, tu raidīji raķetes, un viņi bombardēja skolas, tu sakropļoji karavīrus, un viņi šāva bērnus, tu izkliedzi apvainojumus, un viņi izvietoja kontrolpunktus uz ceļiem, tu nogalināji civiliedzīvotājus, un viņi uzcēla astoņus metrus augstu mūri, tu izbāzi mēli, un viņi to nogrieza, tu sažņaudzi dūri kabatā, viņi to ieraudzīja, piežmiedza tevi pie sienas un piespieda tevi apsolīt nekad, nekad vairs tā nedarīt.

Nedomā, ka mēs to neredzējām.

Mēs redzējām un redzējām, un atkal redzējām.

Ko mēs darījām?

Jā, mēs brīnījāmies, un daži no mums nožāvājās un pārslēdza kanālu, kamēr citi sažņaudza dūri kabatā. Daži neuzdrošinājās iesaistīties, jo baidījās, ka viņus nosauks tajā tur vārdā, bet citi iesaistījās tieši tāpēc, ka tavu ienaidnieku bija tik viegli demonizēt. Tu taču biji vientuļa un maza, tavs ienaidnieks – ļauns un autoritārs, tu biji nekaitīga un mīļa, tavs ienaidnieks – nešpetns un asinskārs, tu biji Tauta, bet tavs ienaidnieks bija Vara (protams, tas izklausās naivi, taču dažiem no mums bija lielas problēmas saskatīt nianses pasaulē).

Visu notikumu iespaidā mēs zinām, ka tava informācijas plūsma pēdējo gadu laikā ir bijusi saraustīta. Reizēm tev nav elektrības, reizēm nedarbojas internets, reizēm tev ir grūti saņemt pasta sūtījumus. Kas zina – varbūt tu nemaz nesaņemsi šo vēstuli pudelē.

Bet tu droši vien esi dzirdējusi runas par to, ka daži no mums ir mēģinājuši nosūtīt pie tevis kuģus. Kuģus, kuri ir piepildīti ar visu to, kas mūsuprāt tev ir nepieciešams. Ar zālēm tavām slimnīcām, cementu tavām sabombardētajām ēkām, grāmatām tavām skolām un vēstulēm taviem iedzīvotājiem. Tavs ienaidnieks ir mūs brīdinājis to nedarīt un teicis, ka visi kuģi tiks apstādināti un piegādes jāveic pa zemes ceļu un nevis jūru, un tas padara mūs Dusmīgus. Lai neteiktu vairāk. Mums tas nešķiet pieņemami. Jūrai ir jābūt brīvai, un starptautiskie ūdeņi ir starptautiskie ūdeņi, un tie ir fundamentāli demokrātiskie principi, kurus ir jāievēro.

Diemžēl daži no mūsu kuģiem ir cietuši zināmas neveiksmes. Daži no mums ir pārliecināti, ka tā ir sabotāža, bet citi nav tik pārliecināti. Mēs uzskatām – tas, ka divi kuģi divās dažādās ostās divās dažādās valstīs ir tikuši pakļauti vienādai sabotāžai, nenozīmē, ka tā ir bijusi sabotāža. Mēs tā uzskatām. Tas varbūt nav tavs ienaidnieks, kas to izdarīja. Tā tikpat labi varēja būt sagadīšanās. Tie taču varēja būt kādi no mūsu iedzīvotājiem. Un, par to aizdomājoties – patiesībā vaininieks varētu būt Hamas, jo tā ir viena lieta, kuru viņi labi pieprot, darīt lietas, kuras liek turēt aizdomās tavu ienaidnieku.

“Bet kā ir ar pārējiem kuģiem?” tu vaicā. “Nu, zini…” mēs atbildam (un apmulsuši švīkājam ar kāju pirkstiem grīdu). “Zini, tiem pārējiem kuģiem bija grūti aizbraukt, jo viena mūsu varasiestāde neļāva tiem doties ceļā. Piektdien [1. jūlijā – tulk. piezīme] viens kuģis mēģināja izbraukt no ostas, taču to apstādināja bruņoti karavīri.” “Kādi karavīri?” tu vaicā. “Mūsu karavīri.”

“Bet kā gan pret mani vērsta blokāde var iekļaut arī jūs?” tu vaicā, un mēs nespējam atbildēt. Nu jā, mēs zinām atbildi. “Piedod,” mēs sakām. “Tas bija tikai vienu reizi. Viņi mūs uzpirka, un mums nebija citas izejas, patiesībā tas bija pret mūsu principiem, tā bija tava ienaidnieka vaina, tā bija pasaules kapitālisma vaina, tā bija ASV vaina – un jautājums ir, vai tikai te nav arī Hamas pirksts. Jo mēs… Mēs esam taisnīgi un principiāli, starptautiskie ūdeņi ir starptautiskie ūdeņi, un nevienam nav tiesību apstādināt kuģus tikai tāpēc, ka tie ir ceļā uz noteiktu galapunktu. Jūra ir brīva, un to ir jārespektē!” mēs saucam un lepni sitam sev pie krūtīm.

Un tu skaties uz mums un vaicā: “Tātad jums nav iebildumu, ja mēs ierastos pie jums?”

“Bet lūdzu,” mēs atbildam un pakasām kaklu. “Vienkārši ierodieties! Nolīgstiet buru laivu, noīrējiet luksusa jahtu, uzceliet plostu no peldošiem baļķiem un dodieties šurp. Jo mūsu robežas neapsargā bruņoti sargi. Mūsu ostas ir atvērtas. Mūsu jūra ir brīva, un visi ir laipni lūgti. Un tas, kas notika pirms dažiem mēnešiem, tā laiva ar 61 mirušu afrikāņu bēgli, tas bija izņēmums, tā notika tikai vienu reizi, tas bija tikai gadījuma pārkāpums pret mūsu mūžīgajiem…”

(pārējo vēstules daļu ir sabojājis sāļais jūras ūdens)

2. Dārgā dzimtene!

To vienkārši ir jāatzīst – kuģi pieder pagātnei, un cilvēki pieder nākotnei. Kuģi ir atkarīgi no dzinējskrūvēm (kuras var sabojāt) un politiķiem (kurus var uzpirkt). Cilvēki ir atkarīgi no cilvēkiem un brīvas kustības un precēm, kuras apstādina blokāde. Tad lūk, rīt es šķērsošu jūru, ar kuģi vai bez tā. Man ir tikai jāpārbūvē savu ķermeni par kuģa korpusu. Es savērpšu kopā savas kājas, nostiprināšu savu ādu, lai tā spētu izturēt šāvienus, un ieziepēšos, lai karavīri, kuri mēģina manī iekāpt manī, noslīdētu nost. Pirkstus es sašūšu kopā, lai rokas kļūtu par airiem, labajā acī ievietošu radaru, bet mugurā ieoperēšu balto karogu. Pēc tam atliks vien pietiekami izplest krūšukurvi, lai tajā kā kravas nodalījumā pietiktu vietas visiem konteineriem. Es piepildīšu sevi ar kravu, aizvēršu muti un sagatavošos izpeldēšanai. Tikai kuš! Nestāstiet nevienam, arī manai ģimenei nē, ka manā krūšukurvī ir dubultdibens, zem pirmās grīdas ir otra grīda, un zem tās ir skaņu slāpējošas zāģu skaidas un gļotas, un zem šīm gļotām ir visi tie saucieni, kurus vara ir centusies apklusināt kopš pasaules pirmsākumiem. Šos vārdus ir čukstējusi mute pēc mutes, pilsētā pēc pilsētas, no Šārpvilas līdz Alabamai, no Odālenas līdz Mērutai, no rudenīgās Tunisas līdz pavasarīgajai Kairai un vasarīgajai Damaskai.

Krūšukurvis vibrē no harija, libertad, liberté!

Khalas, enough, pietiek!

Tad es metos ceļā un ar saviem airiem-rokām pamāju ardievas, atā dzimtenei, atā kuģus bendējošajiem varžucilvēku aģentiem, atā neveiksmīgajiem alkatības politiķiem. Atā visiem, kuri uzskata, ka mēs pievēršamies maznozīmīgai lietai (tikai tāpēc, ka ir vēl daudz citu svarīgu jautājumu, kuriem neviens nepievēršas). 24 stundas vēlāk es dreifēju jūrā ar sašautu radaru kā noklīdusi maziņa jahta.

24 stundas vēlāk es sēžu pilnīgi izolēts no ārpasaules un asinīm notašķīts cietuma kamerā kā pirāts, kurš nodarbojas ar ieroču kontrabandu.

24 stundas vēlāk es jūtu Gazas raupjo krastu pret savu korpusu, viļņi mani ir atnesuši līdz pašam galamērķim. Viss, kas man ir jādara – jākliedz, lai cilvēki izkrauj no manis atvestās mantas. Par laimi, es nezinu, ka medikamentus konfiscē, cementu pārdod tam, kurš piedāvā labāko cenu, un grāmatas sadedzina. Taču vārdi izplatās tālāk, kāds čukst “brīvību”, cits pieliek “nevar”, un vēl kāds auro “notirgot”.

Es esmu palicis guļam krastā un atpūšos. Es atgriežos cilvēka veidolā, mans krūšukurvis sarūk, es atmudžinu vaļā savas kājas un mīkstinu ādu. Es gatavojos peldēt mājās, kad ieraugu pudeli, kura guļ un kustās viļņos krasta malā. Es pieliecos, paceļu to un izvelku no tās ūdens sabojātu vēstuli. Tur stāv rakstīts: “Dārgā Gazas josla! Mēs sen neesam redzējušies.”

Es neatgriezīšos mājās. Daļa no manis uz visiem laikiem paliks šeit, es triumfējoši smejos, rakstot šos vārdus, es ticu, ka viss ir iespējams, es domāju: “Šodien Gazas josla. Rīt Sīrija. Parīt (vai nākamnedēļ) pasaule!” Es…

(pārējo vēstules daļu ir sabojājušas asaras)

Jūnass Hasens Khemiri, rakstnieks
www.khemiri.se

Teksts sākotnēji publicēts Dagens Nyheter

Foto: Takver

“Publikai” ir neatkarīgs, radikāls izdevums, kura mērķis ir veicināt pēc iespējas plašākas diskusijas par sabiedrībai svarīgiem jautājumiem. Tāpēc mūsu vadmotīvs ir vārda un preses brīvība. skatīt