Pilsoniskā identitāte Latvijā
Latviešu valstsnācija kopā ar mazākumtautībām veido Latvijas tautu. Latviskā identitāte — latviešu valoda, kultūra, sociālā atmiņa — ir kopēja visai Latvijas tautai. Tā ir kopējais pamats, kas saista kopā visu Latvijas tautu, padarot to par demokrātiskās līdzdalības kopienu. Tādēļ Latvijas valsts un tautas interesēs ir gan padziļināt sabiedrību vienojošo latvisko identitāti, spēcinot to mūsdienu globalizācijas apstākļos, gan arī paplašinot to, lai tajā varētu iekļauties arī mazākumtautības un imigranti. Vienlaikus Latvijas interesēs ir arī saglabāt mazākumtautību savpatnību, jo tādējādi tiek saglabāta Latvijas tautas kulturālā daudzveidība.”
Šobrīd tikai nianses @Sarmite_Elerte šķir no @VisuLatvijai nostādnēm. Riskēšu prognozēt, ka pienāks laiks,kad startēsim no viena saraksta.
Moderna mūsdienu valsts ir pilsoņu kopiena, kam ir kopīgas pilsoniskās un ekonomiskās vērtības, kuras nesakņojas etniskajos principos. Pilsoniskās kopienas mērķis ir izveidot vai uzturēt valsti, ievērojot kopīgi deklarētos principus, un politiķu uzdevums ir to realizēt dzīvē. Katra atsevišķa pilsoņa vērtība sabiedrībā netiek šķirota pēc etniskās vai reliģiskās piederības. Valsts ir iedzīvotāju kopienas augstākā forma.
Balstīt valsts pilsonisko apziņu uz etniskajiem principiem ir mirkļa emocijās balstīts un klaji netālredzīgs domu gājiens, jo vienmēr būs pilsoņu daļa, kas sevi nespēs asociēt ar valsts etnisko pamatgrupu. Viņiem būs vēlme saglabāt savu identitāti, tamdēļ valstiski tie tiks nostādīti zemāk nekā “īstenie” valsts pilsoņi. Latvijas gadījumā — zemāk kā “pamatnācija” latvieši.
Diemžēl liela daļa politiķu aizvien nav spējuši saprast valsts un pilsoņu simbiozes būtību. Latviešu konservatīvie nacionālisti, tādi kā Sarmīte Ēlerte, valsts un pilsoņu attiecībās cenšas gluži kā līmi ievietot etnisko atmiņu un būtību, kam ir tieša sasaiste ar ideju par nacionālu valsti, kas mūslaikos ir novecojis valstiskais redzējums dēļ etniskās neviendabības iedzīvotāju vidū. Savukārt Lielkrievijas šovinisti, piemēram, Nils Ušakovs un Jānis Ādamsons, aktīvi nodarbojas ar pilsonības kā vērtības devalvāciju, regulāri iestājoties par Krievijas izcelsmes nepilsoņiem un vienlaicīgi apšaubot Ziemeļāfrikas vai Āzijas izcelsmes līdzcilvēku tiesības kļūt par līdzvērtīgiem mūsu republikas pilsoņiem.
Nacionālas valsts ideja noved pie savdabīgiem latviskās liekulības paraugiem. Piemēram, šāda liekulība ir novērojama latviešu politiķu attieksmē pret Lielbritānijā un Īrijā dzīvojošajiem latviešu ieceļotājiem, jo tiek tērēti Latvijas valsts līdzekļi, lai rastu risinājumus, kā saglabāt viņu latvisko identitāti un garantētu svešatnes latviešu pēctečiem arī Latvijas Republikas (dubult)pilsonību, lai arī pašlaik Latvijā mītošajiem šāda iespēja netiek dota. Tomēr, ja šādi rīkojas Krievijas Federācija ar bijušajiem PSRS pilsoņiem, kas sevi saista ar krievvalodīgo kultūrtelpu, tad latviešu nacionāli noskaņotie politiķi sāk sašust par piektās kolonnas esamību mūsu republikas teritorijā.
Tāpat ir nosodāma vēlme ieprogrammēt visiem valsts iedzīvotājiem vienādu vēsturisko atmiņu, kas jau idejiskā līmenī ir utopija, jo mēs, pilsoņi, neesam tukši datu nesēji, kuros var masveidīgi iekopēt politiķiem tīkamo, bet netīkamo izdzēst.
Lielkrievu šovinistu vēlme tieši uzsvērt pilsoniskās sabiedrības neviendabību un nevēlēšanās pārgriezt krievvalodīgo iedzīvotāju nabassaiti ar māti Krieviju ir šķeltnieciska. Nākotnē tā var novest pie konfliktiem starp dažādām etniskām grupām, izraisot kopīgās republikas bojāeju, kam sekotu kārtējā mūsu valsts okupācija un aneksija. Piemēram, no Krievijas impērijas puses.
Protams, pašreiz piekoptā naturalizācijas politika, kad ikvienu jauno pilsoni valsts cenšas padarīt par etniski piederīgu latviešiem, ir nepareiza, bet tas nenozīmē, ka vietējiem Latvijas krieviem kā protesta forma ir jāizvēlas kļūt par Krievijas Federācijas kultūrvides patērētājiem un spoguli, pārstājot rūpēties par savas lokālās kopienas attīstību un kultūru. Latvijas Republikas interesēs ir atbalstīt Latvijas krievu kultūras uzplaukumu. Latvijai ir vajadzīgi Latvijas krievu dziesmu svētki, vietējās mūzikas grupas un profesionāli teātri. Valstiski ir jāatbalsta Latvijas krievu inteliģences rašanās. Krieviem ir tiesības sāk justies kā īsteniem Latvijas Republikas patriotiem, kam ar Krievijas impērijas krieviem ir kopīga valoda, bet atšķiras pasaules redzējums un principi. Un pēc šāda modeļa ir jāļauj (valstiski jāveicina) dzīvot ikvienam Latvijas Republikas pilsonim, neatkarīgi no viņa etniskās identitātes.
P.S.
Valoda Latvijas valstī vēsturiski ir bijusi latviešu, un es nesaskatu nepieciešamību to mainīt. Raugoties ilgtermiņā, etniskais sastāvs valstī var mainīties (tas ir jau pieredzēts; piemēram, līdz ar baltvācu aizbraukšanu praktiski izzuda vācvalodīgā vide Latvijā), jo nākotnē varam piedzīvot iebraucēju pieplūdumu no Dienvidaustrumāzijas vai Āfrikas. Šīs jaunās iedzīvotāju grupas sev līdzi nesīs arī valodas, tomēr tās visas padarīt par valsts valodām nebūtu prātīgi.
Attēls: fotologic
Kura tad Eiropā ir tā modernā valsts, kur nacionālās vērtības nesakņojas etniskajos principos?
Pa lielam vienīgais etniskais princips uz kā balstās pilsoniskā apziņa ir latviešu valoda. Ja tā nebūtu, tad Latvijai, kā valstij arī liela jēga nebūtu. Problēma tā, ka liela sabiedrības daļa uzskata, ka tā ir netaisnība, ņemot vērā lielo krievvalodīgo skaitu. Un tā tas ir dēļ atšķirīgās izpratnes par vēsturiskajiem notikumiem.
Varētu saiti uz informāciju par eksluzivajām dubultpilsonības tiesībām ārezmju latviešu pēctečiem?
Starp citu Dombrovskis sola ieviest dubultpilsonību:
http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/393589-dombrovskis_sola_isa_laika_ieviest_dubultpilsonibu
seko saitei un atradīsi rakstu, kurā tiek aprakstīta likumprojekta izstrāde, kas dotu iespēju dažādu valstu pilsoņiem, saviem bērniem nākotnē, nokārtot vairāku valstu pilsonības.
Beļģija ir moderna valsts?
http://articles.boston.com/2011-09-06/news/30119699_1_belgium-new-government-socialists
http://blogs.telegraph.co.uk/news/brunowaterfield/4769146/The_problem_with_Belgium/
Nodefinēšu: laikam līdzi nespēj tik praktiski visas esošās valstis, iespējams Islande pašlaik ir uz pareizā ceļa, arī Dānijā notiek virzība.
Redzi, ir laika gars, kuram ir jāspēj pielāgoties, ja to nedara, tad sākas krīzes un/vai kari.
Veiksmīga abstrahēšanās no nacionālisma ir izdevusies Kanādā, jo valsts jau iesākumos tika būvēta tālredzīgi, apzinoties dažādo etnisko grupu intereses, tomēr par primārajām izvirzot demokrātiskās un ekonomiskās.
Savukārt Beļģija ir nolemta iznīcībai, jo tieši nacionāļi, nespējot pārkāpt savam pašlepnumam, ārda valsti.
Lai vai kā, lasot Ēlertes raskstu neradās iespējas, ka viņa vēlas visu transformēt latviešos un ieprogrammēt vēsturisko atmiņu, domāju, viņas uzstādījums ir pareizs.Manuprāt, svarīgi ir pakāpeniski nostiprināt latviešu valodu, pirmkārt caur bērnudārziem un skolām. Liela (lielākā?) daļa caur krievu skolām izgājušo tā arī paliek ar skatu uz Krievijas kūltūrtelpu un tur esošo propagandu. Neesošs, itegrācijas minimums, latviešu valodas pārvaldīšana, manuprāt liecina par necieņu pret valsti, kultūru. Man nav aizspriedumi pret minoritāsu kultūru, tās saglabāšana ir vēlama.
Svarīgi ir beidzot tik galā ar vēstures jautājmiem. Kā? Nezinu, bet tā vienkārši aizmirst okupāciju kā to katrā iespējamā brīdī pauž Arnis Balčus nav iespējam un nav pareizi, jāatrisina un jānoliek plauktā. Tevis saukto netīkamo interpretāciju, protams, tā vienkārši izdzēst nevar, sevišķi vecākām paaudzēm. Nevajag to ieprogrammēt, vairāk par to jārunā skolās un sabiedrībā. Ja uz to neies, to turpinās malt vēl ilgi. Pasaules vēsturnieki un pat daļa prominentu Krievijas vēsturnieku piekrīt Latvijas vēsturnieku nostājai. Cerams Latvijas-Krievijas vēsturnieku komisija dos kādu rezultātu.
Kādā veidā naturalizācijas politika ikvienu jauno pilsoni cenšas padarīt etniski piederīgu latviešiem?