Vēsturiski politiskās sensibilitātes krīze

Kad pirmo reizi skatījos izraēliešu režisora Avi Mograbi filmu Avenge But One of My Two Eyes, nodomāju, ka viņš nepazīst savu mērķauditoriju. Filmā Mograbi pasniedz traģiski ironisku stāstu. Stāsts ir par to, kā mūsdienu izraēlieši sumina 1. gadsimta fanātiķus, kuri metās nāvē no Massad kalna virsotnes, lai nenonāktu uzbrūkošo romiešu gūstā, tajā pašā laikā nespējot saprast, ka Izraēlas militārais režīms novedis palestīniešus līdz tādam stāvoklim, kad arī daudziem no viņiem labāk šķiet izvēlēties nāvi, nevis turpināt dzīvi Izraēlas armijas pārraudzībā. Filmā tiek rādīta ASV ebreju jauniešu ekskursija uz Massad kalnu, kurā tiek izspēlēta 1. gadsimta vēsturiskā situācija, liekot jauniešiem izvēlēties, vai tie mirs vai padosies. Kadri, kuros vairums jauniešu paštaisni apgalvo, ka mirs, mijas ar kadriem, kuros palestīniešu skolas bērni stāv pie Izraēlas celtā žoga un gaida, kad Izraēlas armija pieņems šķietami patvaļīgo lēmumu ļaut viņiem atgriezties mājās skolas dienas beigās. Vai ar kadriem, kuros Izraēlas armija aizliedz kādam palestīnietim apstrādāt zemi. Vai ar kadriem, kuros ģimene gaida, kad atbrauks ātrā palīdzība no žoga otras puses, taču, kad tā atbrauc, Izraēlas armija neatļauj ģimenes locekļiem doties līdzi saslimušajai mātei.

Filma izraisa bezpalīdzīgas dusmas, kuras sākotnēji izpaužas kā belziens pa pakrūti, tad lēnām veļas uz augšu, līdz noformulējas kaut kādos neadekvātos vārdos. Šīs bezpalīdzīgās dusmas ir tieši tas, ko Avi Mograbi iecerējis izraisīt skatītājā, jo tas ir tieši tas, ko izjūt pats Mograbi, kad, neizturēdams spriedzi, sāk vārdiski uzbrukt Izraēlas armijas karavīriem, kuri bez redzama iemesla liedz mājupceļu palestīniešiem.

Avi Mograbi ir izdevies pārmiesot savas izjūtas manī kā skatītājā. Taču šis skatītājs jau ir viņa pusē. Tas ir skatītājs, kurš jau sākotnēji pietiekami informēts, lai saskatītu situācijas traģisko ironiju. Taču diez vai Mograbi gribēja sludināt tikai savējo, situāciju izprotošo cilvēku vidū. Visticamāk, Mograbi cerēja, ka skatītāji neatkarīgi no viņu politiskās orientācijas saistībā ar Izraēlas-Palestīnas jautājumu būs spējīgi domāt līdzībās (analoģiski) un attiecīgi saskatīs situācijas ironiju, kas varbūt liktu viņiem pārdomāt savu nostāju. Un tieši tāpēc Mograbi, šķiet, nepazīst savu mērķauditoriju. Tā nedomā līdzībās. Tā uzskata Izraēlas vēsturi par tik unikālu, ka analoģija nav iespējama.

Skatoties Mograbi filmu, es atskārtu, ka arī es līdz šim kaut ko neesmu sapratusi par latviešu publikas vēsturiski politisko sensibilitāti. Tas, ka daudzu latviešu ģimenes ir pārcietušas māju un ģimenes locekļu zaudēšanu nebūt nenozīmē, ka tās ir spējīgas izjust empātiju un politisku solidaritāti ar palestīniešiem, kuri arī zaudējuši savas mājas, laukus un ģimenes locekļus Izraēlas militārā režīma un okupācijas politikas dēļ. Acīmredzot, tikai latviešu vecmāmiņas un vectētiņi ir bijuši varonīgi, gulējuši garajā zālē pie senču mājas vai gājuši mežā un sīksti turējušies pretī okupācijas varai…

Ja es tagad apelētu pie latviešu vēsturiskās izjūtas, lai pievērstu uzmanību Palestīnas jautājumam, tam nebūtu nekāda rezultāta. Rezultāta nebūtu arī tad, ja es kritizētu tos, kuri visskaļāk bļauj par vēsturisko okupāciju, bet nav nekur redzami, kad runa ir par pašlaik notiekošu okupāciju Palestīnā. Mana mērķauditorija — tie, kuri šobrīd neizjūt bezpalīdzīgas dusmas attiecībā uz Palestīnas situāciju — nedomā līdzībās. Viņi nespēj redzēt tālāk par savām interesēm.

Johans Gotfrīds Herders savā 1774. gada darbā par vēstures filozofiju rakstīja, ka katrai tautai ir savs laimes centrs, savs gravitātes centrs, kas iesakņo cilvēkus, sniedz tiem pamatus dzīvei, bet, ka šī tiekšanās uz centru noved pie problemātiski ierobežota redzējuma par apkārtējo pasauli. [1] Izrādās, ka nav nepieciešami nekādi „kosmopolīti“ vai visādi citādi nepatīkami subjekti, lai atgādinātu par risku, kas rodas, ja cilvēki pārāk cieši pieķeras savai nabai. Šķiet, ka pašreizējā vēsturiskajā momentā Latvijas iedzīvotāji, sevišķi latviešu publikai piederīgie, nav spējīgi aptvert un izvērtēt vēsturiskos, sociālos un politiskos procesus ārpus sava gravitātes centra. Un iespējams, ka tieši tas, nevis emigrācija vai zemais dzimstības līmenis, ir tas, par ko mums būtu jāuztraucas, domājot par sabiedrības nākotni un dzīvotspēju.

[1] Johann Gottfried Herder. 2004. „Another Philosophy of History and Selected Political Writings“, Hackett Pub. Co. 29. lpp.

Dace Dzenovska, kultūras un sociālantropoloģe

Bilde: Calle

“Publikai” ir neatkarīgs, radikāls izdevums, kura mērķis ir veicināt pēc iespējas plašākas diskusijas par sabiedrībai svarīgiem jautājumiem. Tāpēc mūsu vadmotīvs ir vārda un preses brīvība. skatīt