Neiespējamais ir iespējams

2.augustā, kad notika pirmā tikšanās, kas vēlāk pārvērtās par Occupy Wall Street kustību, aptuveni desmit cilvēku bija sasēdušies aplī Boulinggrīnas parkā. Pašpasludinātā ”procesa komiteja”, kura pārstāvēja sociālo kustību, kuru mēs vēl tika cerējām radīt, sprieda par kādu svarīgu lēmumu. Mūsu sapnis bija radīt Ņujorkas Ģenerālo Asambleju – tas būtu kā paraugs demokrātiskām sapulcēm, kuras mēs cerējām drīz ieraudzīt visos Amerikas nostūros. Taču kā šīs asamblejas īsti varētu darboties?

Aplī atrodošies anarhisti ierosināja kaut ko, kas mums tajā brīdi likās neprātīgi ambiciozs plāns. Kāpēc gan neļaut tām darboties gluži tāpat kā šai komitejai – balstoties uz konsensa principu?

Tas bija neprātīgs risks, lai neteiktu vairāk, jo, cik mēs zinājām, tad nevienam nekas līdzīgs iepriekš nebija izdevies. Konsensa princips ir ticis veiksmīgi lietots pārstāvju padomēs – aktīvistu grupās, kuras bija sadalītas atsevišķās domubiedru grupās, kuru katru pārstāvēja viens ”runasvīrs” –, taču nekad iepriekš tādās masu asamblejās kā tā, kura tika plānota Ņujorkas pilsētā. Pat ģenerālās asamblejas Grieķijā un Spānijā neuzdrošinājās izmēģināt šo variantu. Tomēr konsenss bija tā pieeja, kura vislabāk saskanēja ar mūsu principiem. Tad nu mēs spērām šo soli.

Trīs mēnešus vēlāk simtiem asambleju, gan mazas, gan lielas, darbojas ar konsensu viscaur Amerikā. Lēmumi tiek pieņemti demokrātiski – bez balsošanas, taču ar vispārēju piekrišanu. Saskaņā ar vispārpieņemtiem uzskatiem tam nevajadzētu darboties, un tomēr tas notiek – lielos vilcienos tādā pašā veidā, kā darbojas citas neizskaidrojamas parādības, piemēram, mīlestība, revolūcija un arī pati dzīve (no, piemēram, elementārdaļiņu fizikas viedokļa).

Tiešās demokrātijas procesam, kuru pieņēma Occupy Wall Street kustība, ir dziļas saknes amerikāņu radikālo ideju vēsturē. To plaši piekopa pilsonisko tiesību kustība, kā arī organizācija ”Studenti par Demokrātisku Sabiedrību”. Taču šī procesa pašreizējā forma ir veidojusies dažādu kustību iekšienē – feminisma kustībā, pat tādās garīgās tradīcijās kā kveikeri un indiāņu kopienas – un tikpat lielā mērā arī pašā anarhismā. Tieša, uz konsensu balstīta demokrātija ir tikusi plaši pieņemta anarhismā un tiek arī identificēta ar to, tāpēc ka tā sevī iemieso, šķiet, anarhisma visfundamentālāko pamatprincipu – cilvēciskas būtnes, pret kurām attiecas kā pret bērniem, sliecas arī rīkoties kā bērni, tāpēc pareizais veids, kā mudināt cilvēciskas būtnes rīkoties līdzīgi nobriedušiem un atbildīgiem pieagušajiem, ir attiekties pret viņiem tā, it kā viņi tādi jau būtu.

Konsenss nav vienprātīgas balsošanas sistēma; ”bloķēt” šeit nenozīmē ”balsot pret”, bet gan ”veto”. To var salīdzināt ar Augstākās tiesas iejaukšanos, kad tā kādu priekšlikumu atzīst par nesavienojamu ar fundamentāliem ētikas principiem. Tikai šajā gadījumā tiesneša mantija ir pieejama katram, kurš uzdrošinās to uzvilkt. Tā kā dalībnieki apzinās, ka viņi jebkurā mirklī var pilnībā apstādināt apspriedes virzību, ja vien viņuprāt runa ir par būtiskiem principiem, tad viņi to darīs reti. Vēl vairāk – tas nozīmē arī to, ka ir vieglāk panākt kompromisu mazāk nozīmīgos jautājumos; visas lietas būtība šeit slēpjas virzībā uz radošu sintēzi. Beigu beigās nav nemaz tik svarīgi, kā tiek pieņemts gala lēmums – vai to pieņem, balstoties uz bloķējumu neesamību, vai arī vairākuma roku pacelšanu –, ja vien katram ir bijusi iespēja piedalīties, palīdzot un veidojot šo lēmumu.

Mēs diez vai kādreiz spēsim pierādīt ar loģikas palīdzību, ka tiešā demokrātija, brīvība un sabiedrība, kas balstās uz cilvēku solidaritātes principiem, ir iespējama. Mēs varam tikai parādīt to ar savu rīcību. Parkos un laukumos viscaur Amerikā cilvēki sāk gūt šādu pieredzi, jo viņi ir sākuši piedalīties. Amerikāņi ir uzauguši, dzirdot, ka ka brīvība un demokrātija ir mūsu galvenās vērtības un ka tieši brīvības un demokrātijas mīlestība ir tas, kas raksturo mūsu tautu – un tomēr smalki, bet regulāri mums tiek atgādināts, ka patiesa brīvība un demokrātija nemaz nav iespējama.

Tajā brīdī, kad mēs apzināmies, cik maldīgs ir šis secinājums, mēs varam sākt uzdot jautājumu: ”Cik daudz citas ”neiespējamas” lietas mēs vēl varam īstenot, neskatoties uz visiem iebildumiem?” Un tieši šajā punktā mēs arī sākam ieviest dzīvē neiespējamo.

Antropologs Deivids Grēbers
Raksts sākotnēji publicēts The Occupied Wall Street Journal

Bilde: David Shankbone

“Publikai” ir neatkarīgs, radikāls izdevums, kura mērķis ir veicināt pēc iespējas plašākas diskusijas par sabiedrībai svarīgiem jautājumiem. Tāpēc mūsu vadmotīvs ir vārda un preses brīvība. skatīt