Laiks atteikties no „nacionālajām interesēm”

„Palikt Eiropas Savienībā ir Lielbritānijas nacionālajās interesēs” – mani satrauc tas, cik bieži mēs dzirdam šo frāzi (vai vārdus ar to pašu nozīmi) britu politiķu runās par ES. Taču mēs ļoti reti apstrīdam šādus izteikumus.

Nepieciešamība tos apstrīdēt vismaz man guva jaunu impulsu līdz ar Duglasa Aleksandera (britu politiķis, leiborists, ēnu ārlietu ministrs – tulk. piez.) ES runu pagājušajā nedēļā (pilns teksts pieejams šeit), kurā deviņas reizes atkārtojas vārds „nacionāls”, bet „demokrātisks” – tikai vienu reizi. Aleksanders lieto tādas frāzes kā „tie mūsu vidū, kuri saprot, ka Lielbritānijas nacionālās intereses vislabāk var nodrošināt Eiropas Savienības ietvaros”.

Bet ko tas īsti nozīmē? Kas ir nacionālās intereses?

Pirmkārt jau ir jārunā par šo ideju – ka tad, kad lietas nonāk līdz izskatīšanai Briselē, kaut kas sasaista kopā visus Lielbritānijas iedzīvotājus, un viņu domas sakrīt. Te nu tiek iekļauti pilnīgi visi, sākot ar skotu zvejnieku vai kādu pārkvalifikācijas kursu dalībnieku Velsas ielejā līdz baņķierim un miljonāram Londonas pilsētā. Lielbritānijas iekšpolitika darbojas uz pareiza pieņēmuma pamata – tiek uzskatīts, ka šiem indivīdiem ir maz kā kopīga politiskā nozīmē. Taču, kad runa ir par Lielbritānijas attiecībām ar ES, mēs pēkšņi pieņemam, ka šāda kopība pastāv.

Es nenoliedzu domu, ka valstīm ir atšķirīgas tendences. Piemēram, britu iedzīvotāji, iespējams, ir negatīvāk noskaņoti pret integrāciju, vairāk vērsti uz brīvo tirgu iepretim protekcionismam, kā arī lielāki subsīdiju pretinieki. Un tas viņus atšķir no iedzīvotājiem citās valstīs. Tomēr es apgalvotu arī, ka baņķierim Londonas pilsētā ir vairāk kopīgu interešu ar baņķieri Frankfurtē nekā ar zvejnieku Skotijā. Gluži tāpat pārkvalifikācijas kursu dalībniekam Velsā, postindustriālā reģionā, ir vairāk kopīga ar līdzīgu cilvēku Lensas pilsētā Francijā nekā ar baņķieri Londonā, kuram pieder miljoni. Tikai nezin kāpēc mēs nekad nediskutējam par ES politiku no šāda skatpunkta.

Un tad seko otra problēma – nacionālās intereses attiecībā pret ES vienādi bieži piemin gan leiboristi, gan toriji (vai vismaz viņu līderi) – Kamerona runa pilsētas lordmēra banketā ir labs piemērs tam. Kad Kamerons apgalvo, ka Lielbritānijas dalība ES ir mūsu nacionālajās interesēs, vai viņa teiktajam ir tāda pati nozīme kā Duglasa Aleksandera vārdiem? Katram no viņiem ir savs skaidrojums par to, kas ir nacionālās intereses, taču, lietojot šo jēdzienu tik bieži visā politiskajā spektrā, tiek bloķētas jēgpilnas diskusijas par to, kāda veida Eiropas Savienību mēs vēlamies. „Mūsu nacionālajās interesēs ir ES, kas ir vairāk sociāla” šajā gadījumā nepalīdz.

Mans trešais iebildums ir par to emocionālo saikni, kādu piesauc frāze „nacionālās intereses”. Tā liek cilvēkam vispirms domāt par nāciju (un, neskatoties uz visām problēmām nodefinēt, kas raksturo britus, šeit veidojas zināma emocionāla saikne), lai pēc tam tūliņ spertu lielu soli un domātu par nāciju plašākā kontekstā, ES kontekstā. Diskusijas par ES Lielbritānijā pēdējos trīsdesmit gadus ir raksturojis antagonisms. Ir bezjēdzīgi lietot šādu frāzi, kura sevī ietver un turklāt emocionāli pastiprina šo antagonismu, kad jārunā par rīcībpolitikas izstrādi.

Tāpēc es iesaku britu politiķiem pārstāt lietot jēdzienu „nacionālās intereses”, kad viņi runā par ES, gluži tāpat kā es esmu argumentējis par to, ka ir jāatsakās no „proeiropeiskā/eiroskeptiskā” diskursa. Tā vietā politiķiem ir jāformulē atsevišķu pilsoņu un pilsoņu grupu intereses, lai kur arī šie pilsoņi dzīvotu. Strādnieku, baņķieru, zvejnieku, uzņēmēju, valsts sektora darbinieku vajadzības ir jāapspriež ES kontekstā, nevis vispirms jākonstruē nepatiess priekšstats par to, ka visi Lielbritānijas iedzīvotāji ir vienoti, kad mūsu politiķi runā par ES.

Džons Vorts
Raksts sākotnēji publicēts John Worth

Bilde: UggBoy

“Publikai” ir neatkarīgs, radikāls izdevums, kura mērķis ir veicināt pēc iespējas plašākas diskusijas par sabiedrībai svarīgiem jautājumiem. Tāpēc mūsu vadmotīvs ir vārda un preses brīvība. skatīt