Politiskie psihopāti grauj Latvijas valstiskumu

Latvijas pilsoņu pienākums ir nevis vērsties pret krievu valodu, bet gan stiprināt latviešu valodu. Vienlaikus mums ir jāstiprina Latvijā dzīvojošo mazākumtautību pārliecība, ka viņu kultūra un valoda tiek cienīta. Tikai tādā veidā mēs varam panākt savstarpēju sapratni un uzticību.
(c) Roberts Ķīlis

Būšu atklāts un tiešs jau pašā sākumā — gaidāmajā referendumā par krievu valodu kā otro valsts valodu nedomāju piedalīties. Aicinu arī visus citus ignorēt šo farsu par tēmu “izvarosim demokrātiju demokrātiski”. Runa šeit pat nav par nevēlēšanos nostāties vienā vai otrā pusē. Runa ir par nevēlēšanos piedalīties politiskās psihopātijas infekcijas izplatīšanā.

Kā gan citādi, ja ne par politiskiem psihopātiem, lai sauc gan tos “krievu” šovinistus, kuri savās neķītri kremliskajās mutēs apžļembā svarīgos integrācijas un mazākumtautību jautājumus, gan arī Ulmani slavinošos dekolonizācijas retoriķus, kuri ar saviem brūnganā nacionālisma tankiem ir okupējuši valdības māju? Piedodiet, bet šis ir tas karuselis, no kura es kāpšu laukā, skaļi pieprasot: “Apturiet, man gribas vemt!”

Latvijas likumdošana paredz iespēju pilsoņiem iniciēt tautas nobalsošanu, ja tiek savākts nepieciešamais parakstu skaits. Tas šajā gadījumā ir izdarīts. Likumīgi — taču cik patiesībā demokrātiski tas ir noticis? Pēc medijos ziņotā var secināt, ka vismaz daļa no tiem, kuri parakstījās, īsti nesaprata, par ko viņi parakstās. Tāpat ir dzirdētas dažādas interpretācijas gan par to, kāpēc tika sākta parakstu vākšana, gan par to, kāda ir tās simboliskā jēga, gan arī par tās mērķi. Jau tagad var precīzi prognozēt, ka referenduma iznākums būs negatīvs. Tik daudz aktīvu krievu kā otrās valsts valodas atbalstītāju Latvijā vienkārši nav. Galvenie aktīvisti to ļoti labi apzinās — un tāpēc arī izskan runas par “aizskarto pašcieņu”, dialoga nepieciešamību, integrāciju. Tas viss ir svarīgi, taču nekādi nelīmējas kopā ar referenduma jautājumu.

Patiesi demokrātiska procesa priekšnoteikums ir pietiekama cilvēku informētība. Tāpat arī diskusijām par apspriežamajiem jautājumiem ir jābūt atklātām un godīgām. Šoreiz situācija ir kardināli atšķirīga. Publiskajā telpā virmo meli, puspatiesības un manipulatīva retorika. Turklāt tam visam fonā rēgojas arī draudīgais Kremļa pirksts. Demokrātija? Ak, “demokrātijas dievs”, esi jel žēlīgs pret šiem ķeceriem…

Taču pretējā puse nebūt nav labāka. Līdz šim skaļākie bļāvēji mākslīgi uzkurinātajā valodu jautājumā bija Nacionālās apvienības (NA) cilvēki. Taisnības labad jānorāda arī, ka viņu kampaņa par bilingvālās izglītības atcelšanu vismaz daļēji kalpoja kā katalizators krievvalodīgo gājienam ar pretprasību par krievu kā otro valsts valodu. Dots pret dotu! Pēdējā mēneša laikā NA retorika pakāpeniski ir kļuvusi arvien agresīvāka. Nu jau dzintarjūgends vairs nekautrējas no klaji militāri naidīgiem izteikumiem par “frontes līnijām” un “kaujām”. Kā īpašs uzbrukumu objekts ir izvēlēts Nils Ušakovs — kā liecina NA līdzpriekšsēdētāja Raivja Dzintara tviterkonts, viņš atbalsta Rīgas mēra deportāciju.

Tas mani nepārsteidz. Jau kopš “latviskās tiesiskuma koalīcijas” izveidošanas pirmās dienas biju pārliecināts, ka Ulmaņa pielūdzēji nemaz necentīsies ilgi slēpt savas etniskā naida astes un savus demokrātijas nīdēju ragus un nagus. Viens no pirmajiem Saeimā ievazātās nacionālradikālisma sērgas simptomiem bija Valstiskās audzināšanas apakškomisijas izveide.

Taču mani ļoti nepatīkami pārsteidza valdības koalīcijas partiju kopīgais aicinājums aktīvi piedalīties gaidāmajā referendumā un balsot pret. Es esmu vienmēr iestājies par pilsoņu aktīvu iesaistīšanos politiskajos procesos, to skaitā vēlēšanās un referendumos. Taču šoreiz trīs partiju aicinājums piedalīties referendumā pārāk spēcīgi dvako pēc naidīga nacionālisma propagandas. Vai nav maķenīt dīvaini, ka referenduma iniciatori tiek apvainoti par nevajadzīgu grābstīšanos gar valsts konstitūciju (kāds laikam aizmirsa par “latviešu partiju” nevajadzīgo grābstīšanos gar konstitūciju, iestūķējot tajā neko praktiski nenozīmējošu ģimenes definīciju) un apsūdzēti referenduma izmantošanā “lai sašķeltu Latvijas sabiedrību”? Valdības koalīcijas partiju paziņojums taču arī aicina uz sabiedrības šķelšanu! Šajā konkrētajā tautas nobalsošanā nav absolūti nekādas nozīmes, cik pilsoņu nobalso pret. Rezultātam ir svarīgs tikai un vienīgi “par” nobalsojušo skaits — un jebkurš saprātīgs cilvēks skaidri redz, ka virs 750 000 pilsoņu aktuālo priekšlikumu neatbalstīs.

Attiecīgi rodas jautājums — kāda jēga piedalīties? Lai parādītu, ka “latviešu ir daudz un mēs jūs, 5. kolonnu, samīdīsim”? Vai varbūt kāds svēti tic, ka ar, teiksim, miljons balsīm “pret” šajā referendumā mēs stiprināsim latviešu valodu? Ja mēs kaut uz brīdi noņemam politiskā naivuma brilles un atmetam prievīšu un pastalu pseidopatriotismu, kļūst skaidrs — NA politiķi caur šo referendumu cenšas nekaunīgā veidā kāpināt savus reitingus. Man nav pilnīgi nekādu šaubu par to, ka katra “pret” balss tiks no izmantota dzintarjūgenda politiskajā retorikā kā konkrēts atbalsts viņu antidemokrātiskajiem centieniem.

Kopsavilkumā jāsecina, ka viss šis process ceļā uz referendumu ir pārvērsts par politisko psihopātu teātra izrādi, kur pilsoņiem tiek dota tikai aiz diedziņiem raustāmu leļļu loma. Taču mums ir iespēja rīkoties citādāk. Mēs varam atteikties piedalīties izvēlē starp kremliski šovinistisku demagoģiju un brūni nacionālistisku vājprātu. Mums ir pilnīgas tiesības atteikties no melos un manipulācijā balstītas demokrātijas imitācijas. To mēs varam izdarīt, nepiedaloties referendumā un atsakoties pieņemt vienu no etniski politisko ierakumu grāvjiem kā savējo.

Ja kāds šodien vēlas runāt par valstiskuma graušanu, tad piedodiet, politiķi — tie esat jūs, kas grauj Latvijas valstiskuma pamatus, ņirgājoties par demokrātijas procesu. Jūs patiesībā nemaz neesat politiķa vārda cienīgi. Jūsu gadījumā ir jārunā par diagnozi – jūs patiešām esat politiskie psihopāti.

Politisko psihopātu mērķis nav kaut ko risināt vai vismaz piedāvāt risinājumus. Viņu mērķis ir maksimāli saasināt situāciju, sašķelt sabiedrību naidīgās grupās, lai nostiprinātu savu varu. Varam nešaubīties, kā šī vara tiks izmantota. Ne jau visu Latvijas iedzīvotāju interesēs, bet gan atsevišķu politekonomisko grupējumu interesēs.

Taču jūs, politiskie psihopāti, varat necerēt, ka saprātīgi pilsoņi pakustinās kaut pirkstiņu, lai palīdzētu stiprināt jūsu varu! Un te nu jums tiešām nelīdzēs ne “valstiskuma”, ne “saliedētības” piesaukšana.

Bilde: Marco Ooi

Didzis: Man vairāk patīk jautājumi, nevis atbildes. Man vairāk patīk kustība, nevis stabilitāte. Man vairāk patīk pārsteigumi, nevis ieplānotais. Man vairāk patīk nezināmā nākotne un neskaidrā pagātne, nevis faktiskā šodiena. Nav nekāds brīnums, ka esmu demokrātijas piekritējs. Un tajā pašā laikā – arī kritiķis.skatīt