Vienotā solī uz kraujas malu!

Apvienoto Nāciju Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām – par to pašlaik tiek lemts Durbanā (oriģinālā raksta publikācijas laikā tur norisinājās starptautiska sanāksme – tulk. piez.) – galvenais uzdevums ir paplašināt līdzšinējos rīcībpolitikas lēmumus, kuri bija ierobežoti un tikai daļēji īstenoti dzīvē.

Šo lēmumu saknes ir meklējamas ANO 1992. gada konvencijā un 1997. gada Kioto protokolā, kuram atteicās pievienoties ASV. Kioto protokola pirmais apņemšanās periods beidzas 2012. gadā. Vispārējo noskaņu pirms konferences labi iezīmē New York Times virsraksts: ”Steidzami risināmi jautājumi, bet vājas izredzes”.

Laikā, kad delegāti tiekas Durbanā, ziņojums par svaigu sabiedriskās domas aptauju apkopojumu, kuru veikusi Amerikas Starptautisko Attiecību padome un Starptautiskās Politikas Attieksmju programma (PIPA) atklāj, ka ”sabiedrība visā pasaulē un ASV uzskata, ka valdībām ir jāizvirza globālā sasilšana kā lielāka prioritāte, un stingri atbalsta multilaterālu rīcību, lai risinātu šo problēmu”.

Lielākā daļa ASV pilsoņu piekrīt šim viedoklim, lai gan PIPA skaidro, ka šis īpatsvars ”ir krities pēdējo pāris gadu laikā, tāpēc amerikāņu satraukums ir krietni mazāks nekā globāli vidējais – 70 procenti salīdzinājumā ar 84 procentiem”.

”Amerikāņu uzskatā nav zinātniskas vienotības par ātras rīcības nepieciešamību klimata pārmaiņu jautājumā – liela daļa domā, ka galu galā klimata pārmaiņas skars viņus personīgi, taču tikai neliela daļa domā, ka tās skar viņus jau tagad, atšķirībā no uzskatiem lielākajā daļā citu valstu. Amerikāņiem ir tendence pārāk zemu novērtēt bažu līmeni citos amerikāņos.”

Šie nav gadījuma rakstura viedokļi. 2009. gadā enerģētikas industrija ar uzņēmēju lobiju atbalstu sāka plašas kampaņas, kuras apstrīdēja gandrīz vienprātīgo konsensu zinātnieku vidū par to, cik nopietns drauds ir cilvēku izraisītā globālā sasilšana.

Konsenss ir tikai ”gandrīz vienprātīgs”, jo tajā nav iekļauti tie daudzie eksperti, kuri uzskata, ka brīdinājumi par klimata pārmaiņām ir pārāk vāji, tāpat kā marginālā grupa, kura pilnībā noliedz jelkāda apdraudējuma pastāvēšanu.

Mediji savos ziņojumos pieturas pie ”viņš teica / viņa teica” standarta, kas tiek darīts ”balansa” vārdā: nomācošs zinātnieku vairākums vienā pusē, noliedzēji otrā pusē. Zinātnieki, kuri ir skarbāki savos brīdinājumos, pārsvarā tiek ignorēti.

Viens no rezultātiem ir tāds, ka labi ja trešā daļa no ASV iedzīvotājiem uzskata, ka par globālās sasilšanas izraisīto apdraudējumu ir zinātnisks konsenss – tas ir daudz mazāk nekā vidējais rādītājs globāli, un turklāt tas radikāli neatbilst faktiem.

Nav nekāds noslēpums, ka ASV valdība stipri atpaliek klimata jautājumu jomā. ”Cilvēki visā pasaulē pēdējo gadu laikā lielāko tiesu ir pauduši neapmierinātību ar to, kā ASV rīkojas attiecībā uz klimata pārmaiņu problēmu,” saskaņā ar PIPA. ”Kopumā ASV tiek plaši uztverta kā valsts, kurai ir visnegatīvākā ietekme uz pasaules vidi – aiz tās seko Ķīna. Vislabākais reitings ir Vācijai.”

Lai iegūtu perspektīvu par pasaulē notiekošo, reizēm ir noderīgi pieņemt saprātīgu ārpuszemes novērotāju skatpunktu, iedomāties, kā viņi raugās uz dīvainajām izdarībām uz planētas Zeme. Viņi uz mums skatītos ar izbrīnu, jo bagātākā un ietekmīgākā valsts pasaules vēsturē tagad ved mūs visus gluži kā lemingus uz kraujas malu.

Pagājušajā mēnesī Starptautiskā Enerģētikas aģentūra, kura tika izveidota 1974. gadā pēc ASV Valsts sekretāra Henrija Kisindžera iniciatīvas, publicēja savu svaigāko ziņojumu par strauji pieaugošiem oglekļa dioksīda izmešiem atmosfērā no fosilā kurināmā izmantošanas.

Pēc aģentūras aplēsēm, ja pasaule turpinās tādā pašā garā, ”oglekļa dioksīda budžets” būs iztērēts 2017. gadā. Budžets ir izmešu daudzums, kas ļauj saglabāt globālo sasilšanu 2 Celsija grādu līmenī, ko uzskata par drošības limitu.

Aģentūras galvenais ekonomists Fatihs Birols ir paziņojis: ”Durvis veras ciet. Ja mēs tagad nemainām mūsu enerģijas patēriņa virzienu, mēs nonāksim zem līmeņa, kuru zinātnieki uzskata par minimālo (drošībai). Durvis aizvērsies uz visiem laikiem.”

Tāpat pagājušajā mēnesī ASV Enerģētikas departaments publicēja izmešu datus par 2010. gadu. Izmeši ”bija pacēlušies visaugstākajā līmenī kopš pirmajiem mērījumiem” – tā ziņoja Associated Press, kas nozīmēja, ka ”siltumnīcas gāzu līmeņi ir augstāki nekā ļaunākajā scenārijā” pēc Starptautiskā Klimata Pārmaiņu paneļa aprēķiniem 2007. gadā.

Džons Reilijs, līdzpriekšsēdētājs Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta klimata pārmaiņu programmā, pavēstīja Associated Press, ka zinātnieki kopumā ir atklājuši, ka šī paneļa prognozes ir pārāk konservatīvas – atšķirībā no tās noliedzēju grupiņas, kura parasti piesaista publikas uzmanību. Reilijs skaidroja, ka paneļa ļaunākā scenārija parametri ir viņa institūta pētnieku iespējamo iznākumu aplēšu vidējā līmenī.

Laikā, kad izplatījās šie draudīgie ziņojumi, Financial Times veltīju veselu lapu optimistiskām ekspektācijām – ka ASV varētu kļūt par enerģētiski neatkarīgu valsti uz veselu gadsimtu, pateicoties jaunām Ziemeļamerikas fosilo kurināmo ieguves tehnoloģijām.

Lai gan aprēķini ir neskaidri, Financial Times ziņo, ka ASV varētu ”ar vienu lēcienu apsteigtu Saūda Arābiju un Krieviju, kļūdama par pasaules lielāko šķidro ogļūdeņražu ražotāju, ieskaitot gan jēlnaftu, gan vieglākus dabasgāzes šķidrumus”.

Šādā izdevīgā situācijā ASV varētu cerēt saglabāt savu globālo hegemoniju. Ja neskaita dažas piezīmes par ietekmi uz vietējo ekoloģiju, Financial Times neminēja ne vārda par to, kāda pasaule veidotos no šīm aizraujošajām perspektīvām. Enerģiju ir jāsvilina, globālā vide lai iet ellē.

Teju visu valstu valdības sper vismaz vārgulīgus soļus, lai darītu kaut ko sakarā ar katastrofu, kura droši vien mums tuvojas. ASV ir pirmajā pozīcijā, ejot pretējā virzienā. Republikāņu dominētā ASV Pārstāvju palāta pašlaik iznīcina vides programmas, kuras ieviesa Ričards Niksons, daudzos aspektos pēdējais liberālais prezidents.

Šī reakcionārā uzvedība ir viena no ASV demokrātijas krīzes pazīmēm pēdējās paaudzes laikā. Plaisa starp sabiedrisko domu un valsts politiku ir izaugusi par bezdibeni tādos centrālos politikas jautājumos kā deficīts un darba vietas. Taču plaisa pašlaik – un iespējams, arī vēsturē – vissvarīgākajā jautājumā starptautiskajā dienas kārtībā ir mazāka, nekā tai vajadzētu būtu. Tā tas ir, pateicoties propagandas ofensīvai.

Hipotētiskajiem ārpuszemes novērotājiem būs jāpiedod, ja viņi secinās, ka mēs laikam esam inficēti ar kaut kādu nāvējoša vājprāta sērgu.

Noams Čomskis
Raksts sākotnēji publicēts Zcommunications.org
Bilde: Calle