Nacionālisma miesas ietiepīgā metafora

Rakstu sākšu ar atzīšanos, ka atšķirībā no citiem Publikai.lv autoriem man ir tendence ne īpaši rūpīgi sekot Latvijas politikā notiekošajam. Iedvesmu šeit drīzāk ir snieguši klasesbiedru, paziņu, arī radinieku izteikumi Facebook un arī teju sadzīviskās situācijās. Ideja par krievu valodu kā otro valsts valodu tiek uztverta kā uzbrukums kaut kādai dziļai iemiesotai pārliecībai par to, kā “lietām ir jābūt”. Šīs pārliecības apstrīdēšana izraisa ķermeniskas dusmas, acīmredzamu adrenalīna pieplūdumu. Pat manu paziņu Facebook ieraksti pauž aizskartas jūtas, dusmas, neizpratni. Krievu valodas referendums un ar saistītā jezga šeit nav galvenais jautājums, bet gan fons, kas ļauj aplūkot to, kā mēs domājam par pasauli, kas sastāv no, piemēram, 193 nāciju valstīm un Latviju kā vienu no tām.

Nacionālisms kā domāšanas veids ikdienas dzīvē nešķiet nedz radikāls, nedz novecojis. Tā ir teju neatņemama daļa no mūsu domāšanas par pasauli. No kurienes es esmu? No Latvijas. Kāda ir mana dzimtā valoda? Latviešu. Tāpat mēs gribam domāt par zviedriem, poļiem un islandiešiem. Ja divi cilvēki ir no vienas un tās pašas valsts, mēs bieži automātiski nonākam pie secinājuma, ka viņiem ir daudz kā kopīga. Un tā bieži nav nedz ignorance, nedz nejūtīgums pret cilvēku individualitāti, bet gan pamatots spriedums.

Pēc Otrā pasaules kara nacionālisms kā politiska ideoloģija (vismaz tā radikālās formas) Eiropā zaudēja redzamību. Ja Rietumeiropā nacionālismu bieži uzskata par reakcionāru un uz pagātni vērstu ideoloģiju, tad, piemēram, koloniālisma situācijā tā var būt progresīva un uz atbrīvošanos orientēta politika. Jebkurā gadījumā gan Eiropā, gan citās pasaules daļās idejas par valsts kā politiskas vienības un nācijas vienotību vēl arvien dominē cilvēku prātos un izpratnē par pasaules politiskās kartes būtību. Cilvēki ir vienoti atsevišķās grupās – kultūras, etniskās, valodas – un noteikta šādu pazīmju kopums dod tiesības uz pašnoteikšanos, politisku teikšanu savā mītnes zemē (piemēram, Magalit and Raz, 1990). Šeit parādās otrs galvenais nacionālisma aspekts – zeme un cilvēku dabiskā un nesaraujamā saistība ar to. Nacionālisma diskursā tiek veidotas un attēlotas dabiskās saites starp cilvēkiem, kultūru un zemi. Nacionālismu šim mērķim es definēju plaši: kā ideju par to, ka cilvēki un viņu kultūra ir saistīti ar mītnes zemi un ka šī cilvēku, kultūras un zemes kopība dod tiesības uz autonomu politiskās varas realizāciju šajā zemē.

Gelners nacionālu valstu un nacionālisma kā politiskas kustības veidošanos skaidro materiālistiski. Tas veidojās, jo jaunās, industriālās ekonomikas attīstībai, atšķirībā no agrārās, bija nepieciešama centralizēta vara un centralizēta kultūra. (Gellner, 1983: 140) Bija nepieciešams izveidot lielākus tirgus – gan preču, gan darba. Darbaspēka mobilitātei un piemērotībai dažādu darbu veikšanai bija nepieciešama vienota saziņas valoda un lasītprasme. Tas radīja vienotu izglītības sistēmu, ar kuras palīdzību izplatīt vienoto kultūru. Gelners nāciju valstis neuzskata par dabisku pasaules kārtību, bet gan tās industriālo variantu. Viņaprāt nacionālisms rada nācijas, nevis otrādi. Turklāt centrālā jeb vienotā kultūra ir kaut kas tāds, kas stājies daudzu vietējo kultūru vietā. Piemēram, literārā valoda, kas aizvieto daudzveidīgos dialektus. Centrālā kultūra bieži ir jaunradīta, bet tajā pašā laikā balstās vienojošā šodienas realitātē. (Gellner, 1983: 53-7) Vienojošā šodienas realitāte arī ir viens no jautājumiem, kas liek domāt par nacionālo kultūru statiskumu, vai vismaz to pamatiem, kas it kā stāv pāri pārmaiņām. Lai atbildētu šīsdienas realitātei, nacionālo kultūru nepieciešams nepārtraukti atjaunināt.

Kultūru un tradīcijas politiskā kontekstā iespējams aplūkot nevis kā vienkāršu izdomājumu, bet arī kā cīņas lauku. (Hobsbawm and Ranger, 1983, arī Ojārs par siles faktoru) Kas ir vai nav autentisks, “patiesa tradīcija” šādā gadījumā nav svarīgi. Piemēram, arī rasismu var aplūkot kā šķirisku parādību. (Andersen, 2006: 150) Darba dalīšana sabiedrībā tiek leģitimēta ar dabisku pazīmju palīdzību. Tāpat sevišķi aktuāli Latvijā ir tas, ka etniskā identitāte iegūst īpašu nozīme pārmaiņu un nedrošības laikā, kad notiek sacensība par resursiem un ir draudi iepriekš pastāvošajiem sabiedrības dalījumiem. (Eriksen, 1993: 100-1) Piemēram, fašisma ideoloģija skaidro šķiru sabiedrības pastāvēšanu kā dabisku ar jau iepriekš feodālisma un absolūtisma laikā izmantotu metaforu. Jaunums ir vienotas nacionālas grupas ietvars. Nācijas tiek attēlota kā cilvēcisks ķermenis, kur katram loceklim (šķirai vai grupai) ir savas unikāla funkcijas, kuras nav savā starpā aizstājamas.

Kā jau minēts, nacionālisms vai vismaz atklātas tā manifestācijas, it īpaši periodā pēc Otrā pasaules kara un intelektuāļu aprindās, rada negatīvas asociācijas. Andersens, rakstot par nacionālismu un rasismu, atgādina, ka nacionālisma izpausmes rada ne tikai naidu un bailes no svešā, bet arī mīlestību. Mīlestību pret to, kas ir savs. Viņš tālāk skaidro, ka tas ir cieši saistīts ar veidiem, kādos nacionālisms nosauc savus objektus, piemēram, kā apdzīvotā teritorija kļūst par tēvzemi. Šis apzīmējums ietver divas lietas, ar kurām cilvēki tiek tieši saistīti: radniecības saites un zemi. Dabiskais ir kaut kas tāds, ko nav iespējams izvēlēties. Andersenaprāt, tā ir daļa no nacionālās piederības “skaistuma”. Šī izvēles trūkuma dēļ to pieņemšana un izrietošo pienākumu pildīšana tiek problematizēta tik pat maz, cik dzimuma gadījumā. (Andersen, 2006: 143-4) Gīrcs, tiesa gan, etnicitātes gadījumā, skaidro tās dabiskumu ar to pašu izvēles trūkumu – cilvēki savu piederīgu etniskais grupai uzskata par dabisku, jo tā nav indivīda kontrolē. Caur radniecību, valodu un citām dzīves sfērām tā ne tikai formē, bet arī rada mūsu dzīves pieredzi. (Smith, 199: 13) Arī Gelners atzīst to pašu, rakstot, ka kultūra, kurā cilvēki tiek izglītoti, lielākajā daļā gadījumu ir un paliek viņu identitātes pamats. (Gellner, 1983: 111)

No sociālo zinātņu skatu punkta etniskas un nacionālas kopienas ir grūti uzskatīt par teju bioloģiskā izpratnē dabiskām. Ne tikai “nāciju radīšanas” argumenta kontekstā, bet arī tāpēc, ka notiek pastāvīga kustība pāri grupu robežām (Barth, 1969). Cilvēki, kuri nav dzimuši konkrētajā kultūrā un zemē un viņu vecāki nepieder šai grupai, kļūst par etnisku un nacionālu grupu locekļiem. Turklāt tas negrauj grupas dabisko tēlu un identitātes sasaistīšanu ar radniecību un piederību ģeogrāfiskai vietai. Viens no skaidrojumiem tam, kāpēc nacionālais pasaules redzējums kļuvis par savā ziņā paliekošu vērtību, ir tas, ka tas veido skaidru un savā ziņā nomierinošu pasaules redzējumu. Tas segmentē pasauli savstarpēji izslēdzošās pasaules kārtības vienībās. (Smith, 1986:5) Līdzīgi kā Gelners pasauli pirms un pēc nacionālisma salīdzina ar Oskara Kokoškas (raibs gar acīm!) un Amadeo Modiljānī gleznām (skaidras līnijas un kārtība). (Gellner, 1983: 139) Turklāt tas dod stabilitātes un piederības sajūtu, kas atvieglo komunikāciju un uzticēšanos. Mūsdienās nacionālisti vairāk vai mazāk apzināti izmanto dažādus sociālā kapitāla argumentus, par to, ka nacionāla kopība un tās radītā solidaritāte rada lielāku uzticēšanos, samazina transakciju izmaksas, nodrošina sociālu un ekonomisku izaugsmi.

Cilvēku saistību ar savu vietu, savu zemi apraksta arī Līsa Malki. Viņa to raksturo kā metaforisku konceptu par cilvēkiem ar saknēm, iesakņošanos, kas sevī ietver dziļu saikni starp cilvēkiem un konkrētu vietu. Tā kalpo kā telpiska naturalizācija. Katra nācija tiek iztēlota kā “ģenealoģisks koks, kas iestādīts zemē, kas to baro” (Malkki, 1992: 24-8). Nacionālajā pasaules uzskatā cilvēku iesakņošanās ir ne tikai normāla vai dabiska, bet arī morāli vēlama parādība. Savukārt eksistence bez saknēm ir nevēlama un neveselīga situācija. (Ibid: 30) Eriksens (1993: 107-8) citē Ričarda Hendlera pētījumu par Kvebekas nacionālismu: “Šie nācijas kā dzīvas būtnes tēli – koks, draugs, radījums ar dvēseli – atklāj, pirmkārt, tās pilnību un norobežotību. Tie nosprauž nedalāmo, nesamazināmo kolektīvā kā pastāvošas vienības dabu.” (Handler, 1988: 40)

Baumans savukārt pievēršas nacionālisma otrai pusei – tam, kas nav savs un nav mīlēts. Viņš raksta, ka robežu noteikšanai ir nepieciešams definēt svešo, kas iezīmē šo robežu. Viņš runā par to, kā “viņi un mēs” mentalitāte darbojas, veidojot grupas identitāti, un cik liela nozīme šajā procesā ir svešajam. Nacionālisms tiecas pēc vienotības un homogenitātes, kas tiek sasniegts caur robežu novilkšanu starp savējiem un svešajiem. (Bauman, 1992: 683) Nācijas “taustāmība”, materialitāte ir atkarīga no tik pat materiāliem citiem. (Ibid: 678) Baumans atsevišķi runā arī par imigrantu lomu, kurus viņš sauc par “neviennozīmīgajiem cilvēkiem”. Viņi rada apjukumu, izpludina robežas, jo ir fiziski tuvi, bet kulturāli tāli. (Bauman, 1990: 55)

Kā vienu no argumentiem, kas norāda uz nacionālisma nepilnībām, nepieciešams pieminēt multikulturālismu – homogenitātes un tātad arī nacionālisma alternatīvu. Savā ziņā radniecīga domāšana ir saskatāma dažādās grupu tiesību debatēs (piemēram, Kymlicka, 1989: 182-205), kur autentiskais kļūst par vērtību per se. Cilvēki ir tiktāl saauguši ar kultūru, ka tā vai grupa, kas to nes, arī kļūst par tiesību turētāju. Piemēram, cilvēkiem nedrīkst “atņemt” viņu kultūru, tā ir jāsaglabā daudzveidības vārdā. Tiesa, nacionālisma diskursā tas var kalpot nevis, lai meklētu veidus, kā nodrošināt kulturāli atšķirīgu grupu līdzāspastāvēšanu, bet gan sava veida izolacionismu. Nacionālisti vēlas dažādības pilnu pasauli jeb etnoplurālismu, nevis dažādības pilnu sabiedrību. Atšķirību saglabāšana var kalpot par argumentu “nesajaukšanās” politikai (Betz, 1999: 308) un kultūru telpisku, nevis hierarhisku dalījumu. Pastāv uzskats, ka šīs teorētiskās nostādnes paver iespējas leģitīma veida rasismam – kultūras, nevis bioloģijas determinētam.

Ar koka metaforu un attieksmi pret svešo mēs nonākam pie galvenajiem nacionālisma retorikas elementiem – dabiskuma, harmonijas un interešu vienotības –, kam pretstatīti citi, kas nav šīs vienotības daļa. Nacionālistu idejas par kultūru ir savā ziņā līdzīgas funkcionālā strukturālisma idejai par to, ka sabiedrības struktūru veido un uztur radniecības attiecības. Tām ir sava veida totalizējoša ietekme. Nacionālisma diskursā valda idejas par masu sabiedrības pārveidošanu par lielu ģimeni, kas arī varētu darboties kā strukturējošs un intereses harmonizējošs mehānisms. Nācija kā holistisks un pašpietiekams organisms ar dvēseli – kopīgo kultūru. Katram loceklim (burtiski kā ķermeņa daļām) ir savi pienākumi, bet viso šo padara iespējamu auglīgā zeme.

Manuprāt, nesenie notikumi manā tēvzemē sagādā gana daudz ilustrāciju šim īsajam teorijas apkopojumam. Svarīgi ir saprast, ka tas, ka šie autori runā par diskursiem vai metaforām, taču tas nenozīmē, ka nacionālisms ir kaut kas gaisīgs un tikai ideju pasaulei piederīgs. Mūsu reakcijas brīžos, kad šis pasaules redzējums tiek apstrīdēts, ir vislabākā ilustrācija tam, kā idejas tiek iemiesotas mūsu ķermeņos, mūsu pelēkajos matos, gaišajās ādās un mīlestībā pret linu pelēko un karmīna sarkano. Bet tas nav nekas dabisks.
*
Papildus piedāvāju dažus citātus no Raivja Dzintara grāmatas “Pozitīvais nacionālisms jeb atbilde cinisma un neticības laikam” pirmās daļas, kuru pats autors dēvē par teorētisku savu uzskatu izklāstu. Grāmata ir izdota 2009. gadā un tapusi ar Daugavas Vanagu finansiālu atbalstu. “Rakstu darbs tapis ar domu, lai to viegli lasīt un uztvert varētu arī jaunieši” un “būs labs pārdomu rosinātājs gan pārliecinātam nacionālistam, gan ceļa meklētājam, gan idejas noliedzējam”. (citēts no http://www.nacionalisti.lv/raksts/290/ideologija-skatijums/gramata-pozitivais-nacionalisms/) Pirmkārt, grāmata ir interesanta, tāpēc ka parāda jaunajam nacionālismam raksturīgo samērā radikālo nostāju normalizāciju caur “pozitīvu” retoriku. Otrkārt, Raivis Dzintars šeit neveido neko jaunu. Viņa rakstītais ir tik “brīnišķīga” ilustrācija tam, ko pēdējo 30 gadu laikā sociālie zinātnieki ir rakstījuši par nacionālismu, ka grūti atturēties no šo citātu izmantošanas.

Dzīva tauta nav tikai indivīdu kopums ar kopīgām pazīmēm. Dzīva tauta nav cilvēku summa. Tā ir dzīvība pati par sevi. Tauta ir pāri cilvēkam un pāri indivīdam esoša būtne, kam ir sava dvēsele, savs gars un savs uzdevums zemes virsū. (Dzintars, 2009: 18)

Mēs sevi nevaram pretnostatīt pasaulei, jo esam tās daļa. Mēs nevaram sevi pretnostatīt tautai, jo esam tautas daļa. Tāpat ir arī ar ģimeni. Mēs esam vienots veselums, un šis veselums ir centrā, nevis indivīds. Šīs veselums ir svarīgākais, un mēs esam svarīgi kā šo veselumu veidojoša daļa, nevis atšķēlums. (Ibid: 49-50)

Mūsu valsts tika radīta ar vienu vienīgu mērķi – dot mūsu latviešu tautai pašiem savas mājas. [..] Neviens krievu miljardieris ar bandītu aizmuguri, vācu barons komisāra izskatā vai vienkārsš celtnieks no Moldovas patiesībā te nav nekas. (Ibid: 14)

Diemžēl šodien arī tas, ka Latvija ir latviešu valsts, ir tikai teorētisks apgalvojums, bet praksē mums savās mājās ir jādalās ar nepanesami smagu svešinieku nastu. (Ibid: 22)

Uzticēties var tikai tam, kuru pazīsti, kurš ir pašam līdzīgs. Līdzīgs vienmēr pievelk līdzīgo – tas ir dabas likums, kurš nemainās no tā, ka daži pasaules arhitekti cenšas to piespiedu kārtā mainīt. Dabas likumi ir stiprāki. (Ibid: 23)
Ik brīdi mēs apjautīsim, ka tauta nav tukša skaņa – tā ir cilvēku kopa, kurā valda arvien lielāka savstarpēja uzticība. Sapņu valstī mēs paļausimies cits uz citu, mēs izjutīsim kopīgo likteni ar visu sirdi, un šī paļāvība dos augļus. Sabiedrība, kurā valda uzticēšanās un mīlestība, ir ne tikai drošāka un sirdij tīkamāka, bet arī ekonomiski daudz izdevīgāka un sociāli taisnīgāka. (Ibid: 15)

Latviskas Latvijas ideāls ir pretstats multikulturālai sabiedrībai. Multikulturālisms nav nekas slikts, ja tas tiek attiecināts uz pasaules mērogu. Pasaulei tiešām ir jābūt daudzkulturālai – jāsastāv no dažādām atšķirīgām kultūrām un to auklētājām – tautām. [..] Taču multikulturālisms nedrīkst tikt attiecināts uz valsts iekšieni. Valsts ir kā mājas, kurā dzīvo viena ģimene, tikai lielākā mērogā. (Ibid: 22)

Mēs uzskatām, ka nav augstāku un zemāku kultūru. Ir kultūras, un mums vistuvākā ir savējā. Tāpat pārējiem viņējā. (Ibid: 43)
Kosmopolītiskajā ikdienā cilvēks zaudē saknes. [..] To ir panācis kosmopolītiskais liberālisms – ideju sistēma, kas visu notikumu centrā liek indivīdu. (Ibid: 49)

Daļai Latvijā dzīvojošo cittautiešu būtu jāiekļaujas latviskajā vidē, faktiski – dažu paaudžu gaitā jāasimilējas. [...] Ja kāds vēlas dzīvot citā kultūras vidē, viņam ir sava tēvzeme, kurā vienmēr var atgriezties. (Ibid: 29-30)

ATSAUCES
Anderson, Benedict. 2006. Imagined Communities: Reflections on the Origin and Spread of Nationalism (2nd edition). Verso.
Barth, Fredrik. 1969. Ethnic groups and boundaries. Introduction. In: Ethnic groups and boundaries. The social organization of culture difference. Universitetsforlaget, 9-37.
Bauman, Zigmund. 1990. Thinking Sociologically. Blackwell.
Bauman, Zigmund. 1992. Soil, Blood and Identity. Sociological Review 40:4, 675–701.
Betz, Hans-Georg. 1999. Contemporary Right-Wing Radicalism in Europe. Contemporary European History 8:2, 299-316.
Dzintars, Raivis. 2009. Pozitīvais nacionālisms jeb atbilde cinisma un neticības laikam. SIA “J.L.V.”
Erikses, Thomas Hylland. 1993. Ethnicity and Nationalism: Athropological Perspectives. Pluto Press.
Gellner, Ernest 1983. Nations and Nationalism. Basil Blackwell.
Grillo, R.D. 2003. Cultural Essentialism and Cultural Anxiety. Anthropological Theory 3:2, 157-173.
Handler, Richard. 1988. Nationalism and the Politics of Culture in Quebec. Wisconsin University Press.
Hobsbawm, E. and T. Ranger. 1983. The Invention of Tradition. Cambridge University Press.
Hofstadter, Richard. 1966. The Paranoid Style in American Politics and Other Essays. Jonathan Cape.
Kymlicka, Will. 1989. Liberalism, comminity, and culture. Oxford University Press.
Magalit, Avishai and Joseph Raz. 1990. The Journal of Philosophy 87:9, 439-461.
Malkki, Liisa. 1992. National Geographic: The Rooting of Peoples and the Territorialization of National Identity among Scholars and Refugees. Cultural Athropology 7 :1, 24-44.
Smith, Anthony D. 1999. Myths and memories of the Nation. Oxford University Press.

Bilde: Trevor