Rasisms nevaid miris

Atceros, kā pirms vairākiem gadiem kāda mana sieviešu kārtas paziņa no kāda sava „bijušā” bija saņēmusi aizskarošu īsziņu par to ka viņai esot attiecības ar gruzīnu. Toreiz es padomāju, ka jābūt pilnīgam idiotam ar kompleksiem par savu vīrietību, lai ko tādu atļautos. Diemžēl šādi kompeksaini rasisti ir sastopami joprojām.

28. decembrī vairākām latvietēm nācās pārliecināties par to, ka, lai kļūtu par rasistu mērķi, nav obligāti pašām būt tumšādainām – pietiek tikai būt precētām ar citas rases pārstāvjiem. Minētās latvietes portālā draugiem.lv gandrīz vienlaicīgi no viena un tā paša konta (kurā norādītajam vārdam un uzvārdam „Jānis Kļaviņš” acīmredzot vajadzēja norādīt uz īstu, tīrasiņu latvieti) saņēma ziņas, kurās viņām tika veltīti nepiedienīgi epiteti ar nāves vēlējumu viņām un viņu vīriem. Lieki teikt, ka minētais konts uzreiz pēc tam tika dzēsts. Par minēto ir uzrakstīti iesniegumu Drošības policijai, un jācer, ka anonīmais cīnītājs par „rases tīrību” tiks saukts pie likumā noteiktās atbildības.

Protams, kamēr tas tevi neskar personīgi, visvienkāršāk ir tikai pavīpsnāt par to visu — sak’, Freidam par tādiem būtu savs vārds sakāms. Bet diemžēl tas ir kārtējais atgādinājums par to, ar kādu dzīvniecisku naidu ne viens vien Latvijas iedzīvotājs ir gatavs vērsties pret citas tautības un rases pārstāvjiem un vispār — pret visiem, kuri atļaujas nebūt „tādi kā visi.” Par to arī netieši liecina tas, ka Saeimā tiek ievēlēti tādi „tautas kalpi” kā Jānis Ādamsons no Saskaņas centra (SC), kurš, biedējot ar arābu emigrantiem, atklāti pasaka, ka „ar baltās rases pārstāvjiem” mēs sapratīšoties vislabāk. SC gan centās no Ādamsona izteicieniem norobežoties, prasot publiski izskaidrot savu teikto, bet vienlaikus atzina, ka problēma ir Ādamsona teiktā formā, nevis būtībā.
Savukārt „latviskās” Nacionālās apvienības (NA) pārstāvji pat īpaši nekautrējas no pret „svešajiem” naidīgiem izteicieniem. Spilgts piemērs ir pēdējās Saeimas vēlēšanās no NA saraksta startējušais (un par laimi kārtējo reizi neievēlētais) bēdīgi slavenais Aleksandrs Kiršteins, kurš savlaik no Tautas partijas tika izslēgts par saviem publiskajiem antisemītiskajiem izteicieniem (kurus viņš pauda, būdams 8. Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētāja amatā) un savā Twitter kontā regulāri velta naidīgus izteicienus citas tautības un rases pārstāvjiem. Kaut gan, iespējams, šajā gadījumā vaina ir ne tik daudz Kiršteina rasismā un šovinismā, bet gan vienkārši hroniskā verbālas nesaturēšanas kaitē (ne vienu vien spilgtu Kiršteina izteicienu var atrast gan Vikipēdijā, gan Lato Lapsas grāmatā „100 gudrās galvas).

Vēl varam atcerēties Raivi Dzintaru ar viņa 2004.gadā delfi.lv publicēto rakstu, kurā viņš atklāti atzīst, ka „ādas krāsai ir nozīme” un ka rasisms tāds sīkums vien esot uz „latviskās vides trūkuma fona”. Uz vortāla redaktora Didža savlaik uzdoto jautājumu portālā gudrasgalvas.lv par to, vai viņa uzskati pa šo laiku ir mainījušies, Raivis Dzintars joprojām nav atbildējis (tiesa — jāatzīst, ka Dzintars minētajā portālā pēdējo reizi uz vēlētāju jautājumiem atbildēja pirms nepilna gada).

No NA nevar nepieminēt bijušo nacistiskās Nacionālās Spēka savienības (tagad — Nacionālais spēks) biedru Mārtiņu Kāli, kurš savlaik nacionālistu forumā zemessargs.lv (kurā latvju šovinisms un rasisms savulaik zēla un plauka visā savā „dailē”) ir atzinis, ka viņam nepatīk redzēt pat tādus tumšādainus cilvēkus, kuri ir integrējušies vietējā kultūrā.

Vēl varam atcerēties arī „Vienotības” kandidātu Hosamu Abu Meri, kurš pēdējās Saeimas vēlēšanās saņēma pat vairāk svītrojumu nekā tāda pretrunīgi vērtēta politiķe, kā „lakatiņu kontrabandas” varone Lolita Čigāne.

Viss iepriekšminētais diemžēl norāda uz to, ka rasisms un vispār naids pret visu „citādo” Latvijā joprojām ir aktuāls un tauta nemaz nesteidzas tikt vaļā no politikas parazītiem, kuri spekulē uz šādiem zemiskiem instinktiem un kuru vieta būtu politikas mēslainē.

Bilde: Calle