“Tiesiskuma koalīcijas” tieslietu ministrs — advokātu interešu lobētājs

Intervijā, kura publicēta šā gada 3. janvāra žurnāla “Jurista vārds” numurā, “tiesiskuma koalīcijas” tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš (Nacionālā apvienība) cita starpā “pasvieda ideju” piešķirt advokātiem ekskluzīvas tiesības iesniegt kasācijas sūdzību (t.i. ,tiesības pārsūdzēt otrās (apelācijas) instances tiesas nolēmumus augstākajā (kasācijas) instancē). Kā stāsta pats Bērziņš

Pie šī jautājuma iekļaušanas darba kārtībā nonācu pēc sarunas ar Augstākās tiesas priekšsēdētāju, kurš sacīja, ka vairāk nekā puse kasācijas sūdzību Augstākajā tiesā vispār nenonāk līdz izskatīšanai sūdzības zemās kvalitātes dēļ. Taču par katru no tām tāpat ir jāsagatavo un jāraksta lēmums, bet tas prasa laiku. Kas attiecas uz iebildēm par to, ka trūcīgie un maznodrošinātie nevar atļauties algot advokātu, jānorāda, ka valstī pastāv Juridiskās palīdzības administrācija un valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sistēma.
Vēl viens arguments par labu iecerētajām izmaiņām – kasācijas instancē vērtē materiālo un procesuālo tiesību normu pārkāpumus, nevis skata lietu pēc būtības, līdz ar to jājautā: cik daudz indivīdu, kas nav juristi, vispār objektīvi var konstatēt šādus normu pārkāpumus, lai, uz tiem atsaucoties, iesniegtu kasācijas sūdzību?

Pirmkārt — nav empīrisku datu, kas apstiprinātu pieņēmumu par to, ka ievērojamu daļu no zemās kvalitātes kasācijas sūdzībām nav “sacepuši” paši advokāti. Nav šaubu, ka Gaidis Bērziņš, pats būdams advokāts, līdzīgi kā vairums viņa amatabrāļu, ir augstās domās par savu advokāta statusu un uz citiem praktizējošajiem juristiem, kuri nav šajā “izredzēto” kastā skatās no augšas. Diemžēl praksē ne viens vien jurists zemcilvēks ne-advokāts jums varēs nosaukt gadījumus, kad “izredzēto” kastas pārstāvji demonstrē acīmredzamu nekompetenci vai vienkārši haltūrē. Klasisks piemērs ir advokāte Inguna Baša, kura pirms nedaudz vairāk kā diviem gadiem juristu aprindās kļuva bēdīgi slavena ar savu sastādīto pieteikumu-haltūru Satversmes tiesai. Tas, protams, nenozīmē, ka nekompetenti juristi vai haltūristi nav sastopami arī starp ne-advokātiem un ka starp advokātiem nav izcilu savas jomas profesionāļu. Tomēr, kā jau minēju — trūkst empīrisku datu, kas apstiprinātu, ka advokātu darba kvalitāte kopumā būtu augstāka. Tiesa, Bērziņš gan atzīst, ka advokātiem nepieciešams celt kvalifikāciju (kuras pārbaude, atšķirībā no tiesnešiem un zvērinātiem notāriem, advokātiem joprojām izpaliek) un jaunās advokātu privilēģijas viņš redzot kā “jaunu izaicinājumu advokatūrai, to saistot ar šo advokātu kvalifikācijas procesu”. Vienlaikus nav saprotams, kādēļ būtu tā jāsteidzas, pirms nav redzams, kā advokātu kvalifikācijas celšanas pasākumi darbojas praksē.
Otrkārt- – Juridiskās palīdzības administrācija sniedz valsts palīdzību ne visās lietās un tikai personām, kurām piešķirts trūcīgas vai maznodrošinātas personas statuss. Un ne visi, kuriem šāda statusa nav, var atļauties advokāta pakalpojumus, jo advokāti par saviem pakalpojumiem mēdz prasīt ne tos mazākos honorārus (piemēram, kādam manam paziņam nesen par atbildētāja paskaidrojumu sastādīšanu civillietā kāds advokāts iekasēja vairākus simtus latu).
Treškārt — šādas privilēģijas advokātiem jau agrāk bija un praksē nereti izpaudās tādējādi, ka advokāts par zināmu samaksu tikai parakstīja kasācijas sūdzību, nemaz to neizlasot. Satversmes tiesa 2003. gadā šādas advokātu privilēģijas atzina par neatbilstošām Satversmes 92. pantam, spriedumā cita starpā norādot, ka

vest savas lietas un pārstāvēt citas personas ne sliktāk par advokātiem var arī tiesneši un prokurori (likumā noteiktajos gadījumos), juridisko zinātņu doktori, īpašas juridisko palīdzību sniedzošas nevalstiskas organizācijas vai valsts finansētas iestādes, kuras sniedz bezmaksas juridisko palīdzību, kā arī personas, kurām ir augstākā juridiskā izglītība un kuras nokārtojušas attiecīgās prasmes un iemaņas apliecinošu eksāmenu utml.

Vēl Satvermses tiesa norādīja, ka tajā laikā nebija paredzēts mehānisms maznodrošināto un trūcīgo personu nodrošināšanai ar juridisko palīdzību kasācijas instancē. Mūsdienās šī situācija, protams, ir uzlabojusies. Tomēr, kā jau iepriekš minēju — joprojām ir cilvēki, kuriem valsts palīdzību nesniedz un kuri nevar atļauties dārgos advokāta pakalpojumus. Tādēļ ļoti iespējams, ka šādu likuma grozījumu atkārtota pieņemšana būtu pretrunā ar Satversmi.
Līdz ar to varam secināt, ka “tiesiskuma koalīcijas” tieslietu ministrs savas amatbrāļu cunftes interešu lobēšanas vārdā ir gatavs virzīt apšaubāmas kvalitātes likuma grozījumus, kuri visticamāk neatbilst Satversmei.

Bilde: Calle

Biedrs V: No lejas spļauju uz visām jūsu sabiedriskajām kāpnēm. Uz katru pakāpienu pa spļāvienam. Profesionālais sapnis – pārspēt žultainumā pašu Lato Lapsu.