Kapitālistu dzīve pie valsts tesmeņa

Lasot vai dzirdot dažādu neoliberāļu un brīvā tirgus piekritēju skaidros redzējumus par valsts nākotni un miglainās atskaites par tās pagātni (pēdējiem divdesmit gadiem), vienmēr gribas jautāt: “Kamdēļ jūs, meitenes un zēni, savu laiku un dižos prātus izšķiežat, deldējot krēslus dažādās valsts institūcijās un uzņēmumos, nevis metaties izbaudīt pašu sludinātās un lolotās pasaules labumus?”

Piemēram, šie brīvā tirgus, kapitālisma un liberālisma kurmji, kuri ierakušies nodokļu maksātāju makos, lai zīstu, cik vien jaudas, un vēl uzturētu sev līdzīgos, jau kādu brīdi pilsoņus baro ar domu, ka valsts īpašumā esošie uzņēmumi (“Latvijas Mobilais Telefons”, “Lattelecom”, “Citadele” un “Hipotēku un Zemes banka”) tiks pārdoti, lai varētu iegūto naudu ielikt valsts kasē, un pēcāk izmaksāt galvenajai elektorāta daļai (politiķuprāt) pensijas, nevis ļaujot proletāriešiem, tajos strādājot, sev tās nopelnīt! Tik tad būtu grūtāk ar pilsoņiem manipulēt, jo populistiskā propaganda vairs neietu cauri.

Patiesībā, pārdot šos peļņu nesošos valsts uzņēmumus, mūsu neoliberāļi (skandināvu vasaļi), radīs kaudzi pašlaik vēl noklusētu problēmu. Pirmkārt, samazināsies valsts budžeta ieņēmumi (ik gadu vairs neienāks valsts kasē šo uzņēmumu izmaksātās dividendes), tamdēļ, iespējams, nāksies paaugstināt nodokļus, jo Latvijas iedzīvotāji strauji noveco. Ironiskā kārtā — arī pensijām var vairs nepietikt. Otrkārt, pārpirktie uzņēmumi samazinās nodarbināto skaitu — viņiem nebūs izdevīgi paralēli algot vairākus vienādus pienākumus pildošus cilvēkus (piemēram, telefoncentrāles, IT centri, administrācija, mārketings utt). Sitienu izjutīs ļoti daudzi, bezdarbnieku skaits progresēs tūkstošu desmitos (un tur aizies daļa no uzņēmumu pārdošanā iegūtajiem līdzekļiem), un tas mūsu tīņa vecumā esošajam darba meklētāju statiskajam procentam var arī nepatikt. Ņems un uzvilks beigās līdz divdesmit!

Šis viss ir tikpat absurdi, kā, ja dārznieks pārdotu savu ābeļdārzu, vienīgo ienākumu avotu, lai varētu pusdienām nopirkt maizes klaipu, bet nepadomājot par vēlāku laiku, kad vairs nebūs iespējams pārdot ābolus. Attiecīgi — iegūt līdzekļus jaunai maltītei.

Te nu nonākam pie trešā punkta. Neoliberāļiem nav ilgtspējīga plāna, kurā neatkarīgā Latvijas Republika eksistētu tālāk par desmit, divdesmit gadiem. Viņi apzinās bezdibeņa tuvo malu, tamdēļ cer, ka itin drīz mūsu valsti pilnībā pārņems Skandināvijas imperiālisti (finanses, lauksaimniecības zemes, meži un pārtikas ražošana, arī izplatīšana jau ir viņu rokās) un nākotne Latvijā mītošajiem vasaļiem būs nodrošināta kādā no jauno kungu ķēķiem).

Uzmetiet skatu airBaltic izpilddirektorma Martinam Gausam, kurš atklāti ir deklarējis, ka šo uzņēmumu nākotnē ir jākontrolē privātajam kapitālam, bet valstij jāpaiet maliņā kā mazākuma akcionāram. Un to saka uzņēmuma vadītājs, kurš pašlaik saņem algu, pateicoties nodokļu maksātājiem, kas ir ieguldījuši budžeta līdzekļus (atsakoties no kvalitatīvas veselības aprūpes, izglītības, infrastruktūras utt), jo iepriekšējais privātais kapitāls, piepalīdzot politiķiem, bija novedis uzņēmumu līdz kliņķim!

Respektīvi — parādus nacionalizējam, bet peļņu privatizējam?

Ja strādā valsts institūcijā vai uzņēmumā, tad tas nozīmē, ka tev ir jādarbojas pilsoņu interesēs, uzturot un vairojot pilsoņu uzticēto valsts kapitālu, nevis jārealizē dzīvē jau pārsimt gadus klibojošo kapitālistu sapni murgu, kas smalki tiek dēvēts par brīvā tirgus ekonomikas teoriju (ja nu tomēr vēlies izbaudīt to, tad dodies uz Krieviju, jo runā, ka tur kapitālisms esot īstāks, nekā ASV).

Bilde: Miran Rijavec