Ģimene un brīvās apvienības

Cilvēki jau šodien bieži organizējas, veidojot brīvas apvienības. Tās var izskatīties ļoti dažādi, un valsts, kurā mēs dzīvojam, dažus no šiem modeļiem pieļauj, bet citus nē. Kā mums būtu pret to jāattiecas? Un ko mēs varam darīt, kad kāda no pusēm brīvās apvienībās tomēr izvēlas slēpties aiz likumiem un tiesībām, kuras piedāvā valsts, turklāt ar mērķi izslēgt kādu cilvēku no šīs apvienības? Kāda ir līdzcilvēku atbildība šādā situācijā?

Viena no apvienībām, kādā daudzi no mums atrodas, ir vecāku attiecības, kuriem ir viens vai vairāki bērni. Tādos gadījumos, kad šāda apvienībā iesaistītie cilvēki ir bioloģiski saistīti ar bērnu, valsts to sankcionē un piešķir viņiem īpašas tiesības attiecībā uz bērnu.

Tikmēr gadījumos, kad viens vai vairāki cilvēki šādā apvienībā nav bioloģiski saistīti ar bērnu, var veidoties pavisam cita situācija. Varas balanss brīvā apvienībā, kur kāds/kādi ir bioloģiski saistīti ar bērnu vai arī ir ieguvuši aizbildņu statusu, kamēr cits/citi nav, mūsu sabiedrībā ir izjaukts. Tam/tiem, kuri nav bioloģiski saistīti ar bērnu vai arī nav no valsts ieguvuši aizbildņu statusu, nav pilnīgi nekādu tiesību.

Tas ir jautājums, par kuru mums anarhistiskajās aprindās ir jādiskutē.

Pašreizējā situācijā man šķiet, ka daudzi vēršas pie valsts, lai nodrošinātu sev stabilitāti un savas tiesības, piemēram, caur ģimenes un adopciju. Tā kā daudzi bioloģiskie vecāki izmanto bioloģiju un to varu, ko bioloģija sniedz valsts vārdā, ir saprotams, ka tie, kuri vēlas būt vecāki, taču nav bioloģiskie vecāki, izvēlas salaulāties, lai nodrošinātu vecāku statusu un ar to saistītās tiesības.

Taču tas kļūst problemātiski, ja cilvēkam ir kritiska nostāja pret valsti un viņš vēlas, lai cilvēki organizētos nevis nacionālvalstīs, bet kaut kā citādi. Kamēr vien mēs sadarbojamies ar valsti, nekas nemainīsies. Ja mēs vēlamies mainīt ģimenes nozīmi, ja mēs privātajā līmenī organizējamies caur ģimeni, tad mums ir jābeidz spēlēt pēc valsts diktētajiem noteikumiem un uzspiestajām normām par to, kas ir ģimene un kā mēs privāti drīkstam organizēties.

Ja mēs tā rīkosimies, tad sekos represijas, un dažiem no mums būs jāmaksā augsta cena.

Daži tā jau rīkojas. Taču nekādas politiskas pārmaiņas vai uzvara nerodas, izvēloties drošāko ceļu un vieglākās alternatīvas.

Lai mazinātu tās grūtības, kuras būs jāpiedzīvo cilvēkiem, kuri ir gatavi uzņemties šādu risku, jo viņi atsakās spēlēt saskaņā ar valsts noteikumiem, mums kā kolektīvam ir jāsāk diskutēt par brīvās apvienības būtību un par to, kāda ir mūsu kā kolektīva atbildība aizsargāt biedrus pret valsts represijām. Mums ir arī jāsaprot, ka valsts represijas neizpaužas tikai kā cietums vai naudas sods. Sods var būt arī pavisam kas cits, piemēram, sava bērna zaudēšana.

Taču, ja mums mūsu biedrus būtu jāaizsargā tikai no valsts represijā, tad tas nebūtu tik problemātiski, kā tas ir pašlaik. Mums ir jāaizsargā biedrus arī pret citiem biedriem, kuri slēpjas aiz valsts represijām un izmanto tās, lai bēgtu no brīvām apvienībām.

Kā mēs to varam darīt konstruktīvā un anarhistiskā veidā? Brīvā apvienība nozīmē arī uzupurēšanos, ierobežojot brīvību — taču tā ir pašu cilvēku izvēlēta uzupurēšanās.

Laist pasaulē bērnu ir neatsaucama rīcība, un to ir jāņem vērā, kad cilvēks pievienojas brīvai apvienībai ar šādu mērķi. Tas izmaina arī dinamiku pašā brīvajā apvienībā, tai pievienojas jauns indivīds, un ne visi ir paši izvēlējušies tai pievienoties. Brīvā apvienība vairs nav īsti brīva visām iesaistītajām pusēm.

Tas jautājums, uz kuru mums ir jāmeklē atbilde, ir — kādā veidā šādu apvienību var pārtraukt, un kam ir tiesības to pārtraukt?

Johanna Aspa

Raksts sākotnēji publicēts Yelah

Bilde: Mrs. W.