Daugavas apgānīšana

Lasu plašsaziņas līdzekļos, ka šajā ceturtdienā (19.01.2012) Latvijas Pareizticīgo Baznīcas metropolīts Aleksandrs iesvētīs Daugavas ūdeni. Un prātā (uzreiz) rodas kaudze jautājumu, kuru dēļ viduslaikos es, iespējams, tiktu sadedzināts uz sārta (uzskatu, ka Krievijas Pareizticīgo Baznīca (arī tās filiāle Latvijā) savā reliģiskajā praksē un teoloģijā aizvien tajos atrodas).

Redz, ja pareizticīgie kristieši zina, ka viss ir Dieva* radīts, tātad svēts, tad kamdēļ to vajag vēlreiz pārsvētīt, savukārt, ja tomēr visa pasaule ir nešķīsta (Dieva varenuma noniecināšana?), garīgi attīrāms būtu katrs tās kvadrātcentimetrs (šoreiz pasvētot rāmi plūstošos Daugavas ūdeņu, kas dodas uz Baltijas jūru), vai traukos iesmeltais būs iepriekš svētītais ūdens, jeb tomēr jau cits, jo svētums tak’ būs jau aiztecējis, un manuprāt, to nevarēs apzīmēt ar grieķu valodas vārdu agiasmos? Ja Daugava tiek svētīta uz mūžiem, tad kāpēc to vajag atkārtot ik gadu? Un kamdēļ viens no pasākuma kūrētājiem ir Rīgas domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs, kāds ir viņa amats šajā baznīcā? Vai kārtējo reizi tiek vāktas kristiešu balsis un atbalsts, jo jānodrošina vieta pie varas siles pēc pašvaldību vēlēšanām? Vai Nils pats dzīvē praktizē pareizticību? Ja jā, tad kā ar bauslību un laulībām (šķiršanos, precēšanos utt), cik bieži tiek apmeklēti svētdienas dievkalpojumi? Kā paliek ar valsts (tātad, arī politisko partiju) nošķirtību no jebkāda veida reliģijas?

Kopumā šīs ēverģēlības izskatās pēc primitīva sabiedrisko attiecību pasākuma, kuru mērķis ir radīt krieviski runājošajā daļā kopības izjūtu pirms (iespējamā) referenduma par krievu valodu kā valsts valodu Latvijas Republikā. Savukārt Krievijas Pareizticīgajai Baznīcai dzīve politiskajos ķēķos nekad nav bijusi sveša, sākot jau no savrupā Krievijas patriarhāta izveides un impēriskās Krievijas saplūšanas ar šo baznīcu, padarot caru par baznīcas galvu, līdz mūsdienām, kad pirms Krievijas patriarha vēlēšanām baznīcas un varas kliķes saskaņo rezultātu.

Nedrīkst aizmirst arī sākotnējo Krievijas Pareizticīgās Baznīcas reakciju (kura vēlāk, sajūtot Krievijas pilsoņu nepatiku, tika koriģēta), aicinot Runetā populārus darboņus (kliķei netīkamu viedokļu paudējus) un opozīcijas līderus iesaukt armijā, kā arī iedrošināja pašreizējo Krievijas kliķi nebaidīties sākt karot, lai atjaunotu kontroli pār bijušajām PSRS republikām.

Pareizticīgās Baznīcas vienmēr sevi ir uzskatījušas par karojošajām, tāds ir to vektors, tās droši var dēvēt par par kristiešu fundamentālistiem, kuri ar spēku un varu grib pievērst pārējo pasauli savai Baznīcai. Tamdēļ ir jājautā, vai pareizticībai vispār ir kas kopējs ar Rietumu pasaulē praktizēto kristietību, kura tiek pozicionēta kā miera un piedošanas vēsts? Vai pareizticību var dēvēt par monoteisku reliģiju, zinot viņu problēmas ar Svētās Trīsvienības definēšanu, jo pēc pareizticīgās teoloģijas pašlaik sanāk trīsdievība, savukārt daudzdievība ir pretrunā kristīgās teoloģijas pamatprincipiem? Tādā gadījumā — ar ko tā ir labāka par latviešu neopagāniem, un kas pareizticīgajiem dod tiesības apgānīt māmuliņas Daugavas ūdeņus, procesējot tajos savus nešķīstos (nekristīgos) un asinskāros (kareivīgos) rituālus?

*šis ir personvārds, gruži tāpat kā Ojārs, Jānis vai Gustavs, tamdēļ gramatikas likumi nosaka vārda sākšanos ar lielo burtu D.

Bilde: Daniel Oines

Ojārs: Esmu dzimis un uzaudzis Pārdaugavā, ikdienā ceļus minu ar velosipēdu, nedaudz gramstos gar linux un citām IT štellēm (darbs tāds), manu prātu nodarbina revolūcija un zaļais sociālims, tamdēļ esmu, jau kādu brīdi, biedrības PROGRESĪVIE biedrs. skatīt