Autortiesību atcelšana — labākais pirātisma apkarošanas veids

Redakcijas piezīme — šis raksts piedāvā alternatīvu risinājumu ASV, taču līdzīgus alternatīvus modeļus pēc tiem pašiem principiem noteikti būtu iespējams veidot arī citās valstīs, ieskaitot Latviju.

Tautas sacelšanās pret Stop Online Piracy Act (SOPA) bija iespaidīgs piemērs tam, kā demokrātija darbojas dzīvē. Likumprojekta pretinieki spēja izmantot internetu un dažādu sociālo mediju kanālus, lai skaidrotu sabiedrībai šī likumprojekta detaļas. Tā rezultātā e-pastu, telefona zvanu un vēstuļu plūdi piespieda likumprojekta lobētājus Kongresā nekavējoties atmest savus plānus.

Šī pretošanās izklaides industrijas centieniem kontrolēt internetu bija iedvesmojoša, tomēr runa ir par reālu problēmu, kurai ir nepieciešams risinājums. Tiem, kuri strādā radošajā nozarē, kļūst arvien grūtāk saņemt atlīdzību par savu darbu.

To vislabāk var redzēt mūzikas industrijā. Mūzikas ierakstu tirdzniecības apjoms ASV ir nokrities no 14,6 miljardiem ASV dolāru 1999. gadā līdz 7,7 miljardiem ASV dolāru pagājušajā gadā. Ja pārdošana būtu augusi līdz ar inflāciju un ekonomikas pieaugumu, tad summai šodien patiesībā vajadzētu sasniegt 23 miljardus.

Jāņem arī vērā tas, ka lielākā šīs naudas daļa nāk no neliela izpildītāju skaita, ar kuriem strādā lielās izklaides kompānijas. Lielākā daļa dziedātāju un mūziķu nesaņem gandrīz neko no autortiesību aizsardzības.

Tomēr šīs problēmas risinājums nav meklējams tajā ceļā, uz kuru virzījās SOPA — interneta noslēgšanā. Vistiešākais risinājums būtu attīstīt alternatīvas autortiesībām, lai nodrošinātu finansējumu radošajam un mākslinieciskajam darbam.

Ideja par autortiesību aizstāšanu ar citiem risinājumiem nebūt nav jāuztver kā kaut kas dīvains. Jau tagad liels skaits darbu saņem atbalstu caur universitātēm, privātiem fondiem un arī tāda vai cita līmeņa valsts institūcijām. Šie finansējuma kanāli nav pietiekami, lai pilnībā aizstātu visus autortiesību atbalstītos darbus, taču ar tiem ir iespējams aizpildīt iztrūkstošo daļu.

Viens veids būtu ieviest cilvēkiem nelielas nodokļu atlaides — t.s. mākslinieciskās brīvības vaučerus (artistic freedom voucher) –, lai viņi sniegtu 75 līdz 100 ASV dolārus gadā radoša darba atbalstam. Šo naudu varētu atdot vai nu tieši darbiniekiem, vai arī starpniekiem, kuri atbalsta konkrētus radoša darba veidus (piemēram, starpnieki varētu finansēt fantastikas filmas, džeza mūziku vai mistērijas noveles).

Lai kvalificētos finansējuma saņemšanai šajā sistēmā, radošajam darbiniekam būtu jāreģistrējas IRS (ASV nodokļu institūcija – tulk.piez.) tieši tādā pašā veidā, kā to dara labdarības un bezpeļņas organizācijas. Viņiem būtu jāsniedz pamatinformācija par savu darbību, tāpat kā labdarības organizācijai, kura ēdina bezpajumtniekus vai Heritage Foundation domnīcai, lai iegūtu un saglabātu savu bezpeļņas statusu.

IRS nevērtētu darba kvalitāti; šai institūcijai vienkārši būtu iespējams pārliecināties, ka reģistrētais darbinieks patiešām veic tādu darbu, kā tiek apgalvots. Būtu ļoti labi arī pieprasīt minimālu finansējuma apjomu, piemēram, 1000 ASV dolāru gadā vienam darbiniekam vai organizācijai, lai izvairītos no vienkāršām shēmām sistēmas apmuļķošanai.

Vēl viens šīs naudas saņemšanas nosacījums būtu tas, ka uz attiecīgo personu krietnu laika posmu (teiksim, piecus gadus) pēc finansējuma saņemšanas mākslinieciskās brīvības vaučeru sistēmā neattiektos autortiesību aizsardzība. Šis noteikums ir nepieciešams, lai sistēma nepārvērstos par izklaides industrijas sākotnējo posmu.

Skaļi paziņojot par vaučeru sistēmas finansējuma saņemšanu, cilvēks uzņemtos lielu risku — pārkāpuma gadījumā veselus piecus gadus viņam nebūtu ļauts radīt neko, ko aizsargātu autortiesības. Šis noteikums turklāt darbojas pilnīgi automātiski. Ja dziedātājs izdod ar autortiesībām aizsargātu ierakstu divus mēnešus pēc pēdējās naudas saņemšanas no vaučeru sistēmas, tad šī autortiesību aizsardzība vienkārši nav spēkā. Šis dziedātājs nekādā veidā nevarēs vērsties pret kādu, kurš izgatavo un izplata neatļautas viņa radītā materiāla kopijas.

Nodokļu maksātājiem dalība šādā sistēmā būtu kaut kas līdzīgs naudas ziedošanai labdarībai. Viņiem vienkārši būtu nepieciešams maksājuma apliecinājums, un tad viņi šo summu varētu atvilkt no sava ienākuma nodokļa, vai arī saņemt šo naudu kā negatīvu ienākuma nodokļa maksājumu.

Šajā sistēmā pastāv krāpniecības un ļaunprātīgas izmantošanas iespējas, kā jau jebkurā sistēmā. Taču pašreizējie nodokļu samazinājumi par labdarībai ziedoto naudu rada daudz vairāk šādu iespēju. Bagātnieks, kurš ziedo 10 miljonus ASV dolāru fiktīvam labdarības pasākumam, no šādas krāpniecības var iegūt 3,5 miljonus. Savukārt indivīds, krāpjot vaučeru sistēmu, nespētu iegūt vairāk par savu 75 līdz 100 ASV dolāru maksājumu.

Šis finansēšanas mehānisms droši vien radītu daudz mūzikas, grāmatu, filmu un citu videomateriālu. Nekas no tā visa nebūtu aizsargāts ar autortiesībām. Tā vietā, lai izmantotu SOPA līdzīgus likumus interneta ierobežošanai, radošajiem darbiniekiem būtu stimuls izplatīt savu materiālu, cik vien plaši iespējams. Tas palielinātu iespēju, ka nākamo gadu laikā viņi iegūtu vairāk līdzekļu caur vaučeru sistēmu.

Ir pilnīgi iespējams, ka pastāv labāki veidi radoša darba atbalstīšanai, nekā vaučeru sistēma. Taču patiesā mācība no lielās jezgas ap SOPA ir rodama atziņā, ka mums ir jārada alternatīvas radoša darba atbalstam, kuras aizvietotu autortiesības. Autortiesību institūcijas pirmsākumi ir meklējami viduslaikos. Šī institūcija, iespējams, bija noderīga toreiz, taču interneta laikmetam ir nepieciešams kaut kas labāks.

Dīns Beikers

Raksts sākotnēji publicēts Truthout

Bilde: Calle

“Publikai” ir neatkarīgs, radikāls izdevums, kura mērķis ir veicināt pēc iespējas plašākas diskusijas par sabiedrībai svarīgiem jautājumiem. Tāpēc mūsu vadmotīvs ir vārda un preses brīvība. skatīt