Pārdomas: 2012. gada 3. februāris
Par pensijām
Debates par pensijas vecuma paaugstināšanu ir galīgi garām. Pirmkārt, ekonomiskā pamata nav nekāda. Latvijā tieši trešdaļa jauniešu ir bez darba — fenomenāli liels skaitlis pēc jebkuriem standartiem (plus atcerieties, ka pie mums taču “viss iet uz augšu”). Šie jaunieši drīzāk nedabūs darbu tad, ja vecie paliks savās darba vietās vēl ilgāk. Tajā pašā laikā mēs, protams, aizmirstam, ka dzīves mērķis nav strādāt visu mūžu, kur nu vēl tad, ja tev jādara fiziski grūts darbs. Gribu redzēt, cik daudzi no pensionēšanās vecuma paaugstināšanas atbalstītājiem būs gatavi kaut vai sešdesmit gados strādāt par krāvējiem, (velo)pastniekiem vai ugunsdzēsējiem.
Arī arguments par tautas novecošanos nav pietiekami labs. Latvijas problēma nav darbaspējīgo ļaužu trūkums, bet gan tas, ka šie darbaspējīgie nevar tikt pie darba! Gribat, lai sociālais budžets nebūtu “uzpūsts”? Panāciet, lai katrs, kurš grib strādāt, to varētu darīt!
Pat ja pieņemam, ka tauta novecojas un bezdarba nav (neiespējamā misija Latvijā pie pašreizējās politikas), jāatceras, ka, uzlabojot produktivitāti, vairs nav vajadzīgi divi strādājošie, lai uzturētu vienu pensionāru. Patiešām — laikam jau nebūtu pārgalvīgi teikt, ka mans ziņojums otrai personai galamērķi sasniegs ātrāk nekā tajā laikā, kad mans tēvs bija manā vecumā, jo man ir pieeja internetam un mobilajam telefonam. Tieši tāpat arī kurpes vai… jebko citu mēs varam uzražot ātrāk nekā kaut vai pirms 20 gadiem. Nu vienīgi Bēthovena simfoniju nesanāks nospēlēt ātrāk nekā pirms 100 gadiem — tur piekrītu. Tas gan savukārt iezīmē citu problēmu — to, ka pakalpojumu sektorā grūti uzlabot produktivitāti. Bet tas jau ir cits stāts.
Atgriežoties pie pensijām — Latvijas politikas veidotāji joprojām paļaujas uz cilvēku nezināšanu un pacietību.






