Aktieris kā (a)morālā autoritāte

Ir samērā savādi skatīties un klausīties pārraides vai lasīt tekstus, kuros kāds no mūsu sabiedrības pārstāvjiem tiek pasniegts kā kopējās sirdsapziņas aizstāvis, kura pienākums ir caur saviem vārdiem un truli seklo pasaules skatījumu vest ļaudis pie saprāta.

Nereti sirdsapziņas un līdzcilvēku gānītāja lomu uzņemas pašpasludinātā latviešu inteliģence, kura rūpju pilnām sejām aprāj pseidointelektuāļus, pamāca tumsoņas un izsaka sašutumu par krievu inteliģences nodevīgo klusēšanu.

Diženo vīru un sievu kopas iedrošināti, taisnības cīņās labprāt metas arī pārējie pareizi un skaidri domājošie, kuri, sajutuši kangaru sviedru smaku, vairs nespēj ilgāk klusēt. Tad mums, tumsībā un aukstumā dzīvojošajiem, ar svešajiem un nodevējiem gulējušiem, tiek nesta gaisma. Noder ikkatrs stars, jo nav svarīga vairs viedo vārdu dāvātāja personība, vairs nav nozīmes viņa pagātnes darbiem un nākotnes grēkiem — svarīgs ir šis mirklis, kad notiek cīņa par taisnību. Mums regulāri ir ļauts aizmirst par Ilgas Kreituses vīra, izbijušā Godmaņa ekonomisko reformu (privatizācija, tautsaimniecības sagraušana?) un Šķēles finanšu ministra, kā arī Ziedoņa Čevera biedra, sastrādātajām šmucēm Rīgas Domē, piemēram, izbīdot Dienvidu tilta projektu, netiek atgādināts par viņas ģimenes politbiznesa peripetijām, kad viņa savu vietu Rīgas domē atdeva dzīvesbiedram Aivaram Kreitusam, tiek noklusēts par šīs sirdsšķīstās ģimenes piesliešanos Šleseram, kad šie sajuta siles barības smaku. Tā vietā šai dāmai ļauj regulāri pamācīt pārējos Latvijas iedzīvotājus nievājošu pavēļu tonī.

Savukārt samērā izcilais Jaunā Rīgas teātra režisors un mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis ļoti bieži vēlas (drīzāk gan viņa verbālie izvirdumi ir vērtējami kā nemākulīga reakcija uz žurnālistu jautājumiem vai vēlme izklausīties gudram un viedam, pret straumi ejošam intelektuālim) izteikt savu viedokli par viņaprāt svarīgiem procesiem un norisēm mūsu mazajā Latvijā (labi, būsim godīgi — Rīgā). Piemēram, reiz viņš vēlējās saņemt Triju Zvaigžņu ordeni no pastnieka rokām nevis no valsts prezidenta, jo Valdis Zatlers viņam šķita tukša vieta (pateicību pieņemšana un necaurspīdīgā ievēlēšana amatā), bet pārējie valsts iedzīvotāji ir morāli bankrotējuši. Pēcāk Alvi ļoti sāka satraukt kristiešu agresija un tumsonība, kas varot realizēties raganu dedzināšanā. Tomēr morāli pagrimušajai tautai bija atrasts glābiņš. Vajagot dibināt partiju, kurā būtu tikai jauni ļaudis, kuri vēl nav paspējuši samaitāties, sashēmoties, jo mēs nedrīkstam ticēt nevienam, kuram ir vairāk par trīsdesmit gadiem. Lai to pierādītu dzīvē, Hermanis izlēma pats sākt improvizēt ar nodokļu nomaksu, tas ir, apkrāpt savus līdzpilsoņus, kļūt par valsts nodevēju, par to, kurš saplūst ar varas kliķi vienā harmonijā, apliecinot savu peldēšanu pa straumi kopā ar visiem mēsliem un drazām. Lai apkārtējiem iegalvotu pareizo notikumu attīstību, virzību, Hermanim bija jāatrod jauni ienaidnieki (vēlams svešie), cilvēki, kuriem ir jākļūst par upuriem, lai netīrā zaņķa straumē nosmērētais Alvis ar līdzdalībniekiem spētu rast izlīgumu, tamdēļ viņš sāk saukt “lietas īstajos vārdos“, sadalot apkārtējos cilvēkus “savējos un nodevējos”, pie reizes lādot specdienestus, kas laikus nav pasargājuši labos no sliktajiem. Alvja mute izdveš Jāņa Iesalnieka cienīgus uzskatus par politkorektuma nelietderību un grēcīgumu, jo tā sekas un augļi ir Anderss Breivīks un viņa pastrādātais slaktiņš.

Tikmēr AKKA/LAA prezidente un tautas dvēsele, reizē arī dzejdare, Māra Zālīte norāda uz psiholoģisko lūzumu latviešu apziņā, kam, iespējams, sekošot konstruktīva darbība, tas ir, nacionālas valsts uzplaukums, kurā latvieši beidzot ieņems sev paredzēto vietu pašā Olimpa Gaiziņa virsotnē.

Ir skumji noskatīties šajā kolektīvajā sātana izdzīšanā, kurā dalību ņem freidisko, iekšējo problēmu un barjeru nomāktākā Latvijas iedzīvotāju daļa. Ļaudis, kuri ļauj ar sevi manipulēt, jo nespēj paši patstāvīgi domā, racionāli spriest un izsvērt. Šajā mirklī, kad netveramas un bezjēdzīgas viltus darbības tiek pasniegtas kā svarīgākas par valsts ekonomisko izaugsmi, par izglītības kvalitāti, par spēju savstarpēji komunicēt (jā, arī ģimenē), derētu aizdomāties — kas slēpjas aiz vārdiem latviska vide, latviskums un latviskā kultūra, ko latvieši tik dedzīgi caur referendumu grasās aizstāvēt. Redz, pat politkliķe un nācijas sargātāji aizvien nav spējuši tos izskaidrot.

Vai latvietis nenodara lielāku ļaujamu savai kultūrai, svinot dažādus anglosakšu patērētāju pasaulei tuvus svētkus (helovīni, valentīni), paralēli sačakarējot Līgo vakaru un kluso veļu laiku (kā arī citas tradicionālās svinamdienas)? Vai mūsdienu latvieši māca saviem bērniem dainas? Vai lielie valodas aizstāvji paši ikdienā kopj savu valodu un bagātina to, izskaužot no tās anglicismus un rusicismus? Vai Dziesmusvētkos ļaudis valkā pareizus tautastērpus, vai tomēr dažādu novadu rasolu?

Brīdī, kad būsim attīrījuši savu kultūru no liekā un ievazātā, kad spēsim definēt latviskumu, tad tiks paveikts tiešām kas nozīmīgs, jo pašlaik referendumā ievilktais krusts pie “pret” būs tikai reakcionāra, bezseguma atbilde uz kairinājumu, līdzīgi kā ceļa nervi noreaģē uz āmura sitienu — bez dziļākas domas un jēgas.

Bilde: Nicholas Rumas

Ojārs: Esmu dzimis un uzaudzis Pārdaugavā, ikdienā ceļus minu ar velosipēdu, nedaudz gramstos gar linux un citām IT štellēm (darbs tāds), manu prātu nodarbina revolūcija un zaļais sociālims, tamdēļ esmu, jau kādu brīdi, biedrības PROGRESĪVIE biedrs. skatīt