Cilvēks un referendums

Tagad, kad sakaitētais referenduma gaiss ir noslēdzies ar pozitīvu rezultātu latviskajam, cerēju, ka vairs nebūs jāsaņem katastrofālās, atgremotās ķēdes vēstules draugos ar tekstiem ej un balso, savādāk latviešu valoda izzudīs, neļauj aizliegt runāt latviski latviskā Latvijā un tā tālāk. Tomēr Facebook sienas vēl virmo no latviešu uzvaras saucieniem un atvieglotām nopūtām, it kā būtu uzvarēts karš ar visu pasauli, un pompoziem un tendencioziem uzrakstiem, ka Latvijā ir jārunā latviski, ja tu esi svešā valstī, tad tev jārunā tās valodā, katrai valstij ir sava valoda, utt. Šis pēdējais komentārs mani galīgi izsita no līdzsvara. Es sagatavoju atbildi, ka nav jau nu gan katrai valstij sava valoda, norādot, ka Šveicē ir četras valodas, Beļģijā divas, Dienvidāfrikā vienpadsmit. Sarakstu varētu vēl turpināt Turklāt abās Amerikās visas valdošās valodas ir “okupantu un iekarotāju” valodas, un ASV nemaz nav īstas oficiālās valodas, bet nacionālā valoda ir angļu. Īsa, īsa atmiņa mums no skolas laikiem (lai gan šādas zināšanas, man šķiet, nemaz nevar iegūt skolā), bet gara, gara no krievu laikiem. Tādēļ visi šie murgi ar supernacionālajiem izteikumiem galīgi nedarbojas kā attaisnojums un pamatojums … jā, kam gan? Latviešu valodas saglabāšanai, rasismam, diskriminācijai vai nacionālā valstiskuma saglabāšanai?

Es pati referendumā nepiedalījos, jo, tā kā mēdzu lietot savas smadzenes, tad tur raisījās domas par balsošanas jēgu un saruna ar to vīriņu, kurš reklāmās apgalvo, ka mana balss izšķirs Latvijas likteni. Pirmkārt, runājot par Saeimas vēlēšanām, es nevēlos nevienu ievēlēt savā vietā, lai tas pieņemtu lēmumus par to, kas ietekmēs manu dzīvi. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tur nevienu neinteresē ne mana, ne tava dzīve, bet kaut kāds vienots kopējs labums (lasi – bagāto un priviliģēto labums). Otrkārt, varbūt es to vēlētos, ja es pazītu kādu gudru, domājošo indivīdu, kam es būtu droša ko tādu uzticēt, bet to diemžēl es nekādā gadījumā nevaru apgalvot ne par vienas partijas kandidātiem, kur nu vēl par visu partiju. Kaut vai tāpēc vien, ka es viņus nepazīstu un līdz šim man nav gadījies lasīt vai redzēt gandrīz nevienu sakarīgu izteikumu vai lēmuma pieņemšanas pamatojumu no tā saucamo valstsvīru un -sievu puses. Tas ir tāpēc, ka šie lēmumi nav domāti vienkāršajiem cilvēkiem. Tie tiek pieņemti, lai pildītu Eiropas Savienības prasības un normas. Treškārt, pats vēlēšanu princips paredz, ka uzvarēs vairākums, bet tas, ko par labu uzskata vairākums, nebūt nenozīmē, ka tas patiešām ir kaut kas labs. Atgriežoties pie referenduma – es piekrītu uzskatam, ka referendums nav valodas jautājums, bet patiesībā naida starp divām etniskajām grupām uzliesmojums. Līdz ar to tā nebija balsošana par vai pret kādu valodu.

Domājot par pašu jautājuma būtību, proti, vai krievu valodai būtu jāpiešķir oficiālas valodas statuss valstī, jāatzīst, ka mans viedoklis bija konservatīvs, jo es domāju, ka šāds status tai nav nepieciešams. Iespējams, aiz savas gļēvulības šo viedokli pamatoju ar to, ka tas sarežģīs komunikācijas jautājumus. Piemēram, darba problēma, valstiskā birokrātija, utt. Ne visi krievi runā latviski, bet vēl mazāk latviešu runā krieviski, un šķiet, ka tas nozīmētu, ka visiem jārunā divās valodās, ņemot vērā, ka nav viena reģiona kurā dzīvotu tikai krievi vai tikai latvieši. Viena oficiālā valoda nodrošina vieglākas komunikācijas iespējas. Iespējams, ka es tā domāju, jo baidos pat mēģināt risināt šo domu, lai mani draugi no manis galīgi nenovērstos. Tāpat es it kā domāju, ka krieviem, kuri dzīvo Latvijā ir jārunā latviski. Tomēr visi šie uzskati lielākā vai mazākā mērā neizbēgami noved pie rasisma un diskriminācijas. Un šis ir jautājums, kas Latvijā tiek pamatīgi slēpts aiz patriotisma un dzimtenes mīlestības maskas. Iegūglēju vārdus „rasisms Latvijā” divās valodās un atradu ziņas, ka Latvijā rasisma vai nu nav vai tas ir “drošā līmenī”. Izņemot droši vien jau slaveno interviju ar Džordžu Stīlu (http://archive.politika.lv/temas/cilvektiesibas/7869/), kurš uzskata Latviju par superrasistisku.

Ja es uz brīdi aizmirstu tā saucamo vēsturisko krievu sāpi, tad man tomēr šķiet, ka daži mani augstākminēti uzskati attiecībā pret krieviem (jeb kopumā pret jebkuru etnisku minoritāti jebkurā valstī) arī ir rasistiski. Krievi vēsturiski dzīvo Latvijas teritorijā, ne tikai kopš Padomju laikiem, bet jau senāk. Tas, ka Latvija tagad ir Latvija taču nenozīmē, ka latviešiem ir jābūt pārākiem un bagātākiem tiesībās kā citām etniskajām grupām, kuras dzīvo šajā teritorijā. Līdz ar to manā skatījumā tā ir absolūta etniskā diskriminācija, ka pēc neatkarības atgūšanas pilsonība tika piešķirta tikai „pirmās republikas iedzīvotājiem” un viņu pēctečiem, bet netika piešķirta pārējiem cilvēkiem, kur tagad dzīvo šajā teritorijā. Tā nu šodien mums ir teju 300 000 nepilsoņu jeb cilvēku, kuriem nav pat šo bezjēdzīgo balsstiesību un ir mazāk iespēju kā citiem, kas patiesībā taču ir liela problēma. Protams, pirmā atbilde no visiem latviešiem būs, ka paši vainīgi, viņiem ir iespēja naturalizēties utt. Bet varbūt tomēr “mēs paši” esam vainīgi, ka šāda situācija ir izveidojusies, ka liela daļa krievi dzīvo Maskačkā vai Purčikā, ne sevišķi patīkamos sociālos apstākļos un staigā apkārt bez darba treniņtērpos. Es patiesībā nezinu atbildi uz šo jautājumu, bet manuprāt līdzīga neiecietība pret “urlīgām” minoritātēm ir arī citās valstīs (starp citu, arī latviešiem Anglijā), taču nav nekāda pamata uzskatīt, ka tikai un vienīgi cilvēki paši ir vainīgi, ka viņi kļūst par „urlām” vai, vēl ļaunāk, ka noteikta etniskā piederība tos padara par „urlām”. Iespējams, tas tā ir tāpēc, ka šiem „urlām” nav tādu pašu iespēju un tiesību kā „neurlām”, kuri arī diezgan vienkārši mēdz pārvērsties par „urlām”.

Tāpat ir absolūti nekorekti saukt krievus par okupantiem (tāpat kā principā jebkuru citu etnisko grupu), jo mūs neokupēja krievu tauta, bet gan Padomju vara. Es nevaru iedomāties krievu vīriešus labprātīgi pametam savas mājas un sievas un bērnus, lai sadotos rokās un okupētu Latviju vai kādu citu valsti. Turklāt lielākā daļa krievu, kuri šeit dzīvo, ir tādi paši viesstrādnieki, kā tagad latvieši Anglijā un Īrijā un citās zemēs.

Bet interesanti būtu uzzināt cik latviešu balsoja PAR referendumā, jo, ņemot vērā pirmsreferenduma propagandu (lai gan katram taču ir “izvēles brīvība” un nevienu nedrīkstot sodīt par viņa domām un izvēlēm), tas, ko es tagad pārdomāju un (vēl ļaunāk!) uzrakstu, mani principā var padarīt par „latviskās valsts” ienaidnieci. PRET propaganda un slavenību apgalvojumi, kas neapšaubāmi ietekmēja masu domas, nepieļāva iespēju, ka kāds latvietis savā galviņā patstāvīgi varētu pārdomāt šos jautājumus, kur nu vēl domāt citādi, jo viss ir viennozīmīgi skaidrs – kas ir par krievu valodu, ir ienaidnieks, tautas nodevējs un visdrīzāk ir pelnījis nāvi. Lūk, sabiedrība, kas balstīta uz bailēm! Bailēm tikt izstumtam, atstumtam un nosauktam par nodevēju tikai tāpēc, ka varbūt cilvēks grib padomāt, padiskutēt par dažādiem šī jautājuma aspektiem. Prakstiski ne ar vienu no saviem latviešu draugiem es šajās pārdomās arī nevarēju dalīties. Ja es tomēr dažkārt pieļāvu šo kļūdu un uzsāku sarunu, pretī saņēmu dzelžainu uzskatu, kas nepieļauj izņēmumus. Ja mēs turpinām domāt šādi (meklēt un censties atrast valsts ienaidniekus), tad ir iespējami tikai daži konflikta risinājumi. Vajag izvietot visus, kuri nav latvieši (tai skaitā arī mani, jo mans tētis ir krievs) geto, atzīmēt ar speciālu zīmi un atļaut viņiem iziet ielās tad, kad latviešu tur nav, vai vienkārši izsūtīt kaut kur (žēl, ka mums vairs nav koloniju Trinidadā un Tobago). Vai kā citādi tikt no visiem „nelatviešiem” vaļā. Protams, vienlaicīgi dodot iespēju tiem, kuri vēlas būt latvieši, darīt to, ko pat latvieši nedara – staigāt tautu tērpā, dziedāt latviešu tautasdziesmas, mācēt aust un vērpt, apkopt laukus, būt laipnam. Bet, ja ir vēlēšanās panākt īstu vienotību, tad arī starp latviešiem vajadzētu atstāt tikai tos, kuri domā vienādi vai vismaz kaut cik līdzīgi, izskatās vienādi vai vismaz kaut cik līdzīgi un savās izvēlēs ir vienādi vai vismaz kaut cik līdzīgi utt. Tad patiešām neeksistēs vairs rasisms un domstarpības, un visi dzīvos laimīgi.

Vēl pārsteidzošs vārda brīvības aspekts parādās brīdī, ka latvietis izliekas, ka viņa uzskati nav balstīti uz naidu pret citiem, bet uz patriotismu un dzimtenes mīlestību. Un tad viņš apvainojas, ja viņu nosauc par rasistu, kad viņš izsakās diskriminējoši vai nievājoši par kādu citu etnicitāti. Šeit ir divas lietas, kas apdraud tā saucamo brīvību. Pirmā – varbūt krievam nav jārunā latviski, ja viņš to negrib. Kāpēc mums viņiem tas jāuzspiež? Es neuzskatu, ka viņi uzspiež mums runāt krieviski. Valoda nav gluži tas pats, kas valodas aizstāšana ar citu. Es patiešām nespēju iedomāties, ka latviešu valoda varētu izzust tāpēc, ka būtu vēl viena valsts valoda. Ko es drīzāk spēju iedomāties – latviešu valoda varētu izzust, jo izzūd latviešu kultūra, vai Eiropas Savienība kādu dienu paziņo, ka tagad visām dalībvalstīm jāraksta visi valsts dokumenti franču valodā, lai atvieglotu birokrātijas slogu, un tad tas tiks pasludināts par lielisku ieguvumu latvietim, jo viņam būs iespēja apgūt franču valodu, aizbraukt uz Parīzi, uzkāpt Eifeļa tornī un šajā romantiskajā un skaistajā valodā pasūtīt kafiju vai nocitēt kādu dzejoli. Kādēļ tā ir mūsu problēma, ka krievi nerunā latviski? Ir arī citi ārzemnieki Latvijā, kuri nerunā latviski. Ir tādi, kuri runā. Ir krievi, kuri runā latviski. Oficiālā līmenī es neredzu problēmu, ka valsts nodrošina krieviem televīziju viņu valodā, valsts iestādēs, bankās un skolās un citās garlaicīgās institūcijās nekad neesmu piedzīvojusi, ka kāds ar mani runātu krieviski. Centrāltirgū, kur es regulāri gāju iepirkties, mēdza gadīties, ka pārdevēja uzsāk sarunu krieviski, bet tad vai nu viņa pāriet uz latviešu valodu, vai arī turpina krieviski un es turpinu latviski. Un viņa saprot, kas man nepieciešams. Ja nu man kāde tante kaut ko prasa krieviski autobusā, es varu vai nu neatbildēt, vai atbildēt latviski, vai atbildēt krieviski, ja es zinu valodu. Tas ir gandrīz tas pats, ja man tūrists ko pajautā autobusā. Es pieļauju, ka citiem cilvēkiem ir citādas pieredzes, bet tas ir izaicinošs jautājums – kāpēc mums šķiet, ka krieviem vajadzētu runāt latviski. Šeit es atkal varu pieminēt analoģiju ar latviešiem Anglijā. Es pazīstu tādus, kuri jau daudzus gadus tur strādā, bet neko daudz angļu valodā nevar pateikt. Jo viņiem nevajag to valodu, neviens arī neuzspiež, ka tev tagad obligāti jārunā angļu valodā, tā ir tava izvēle. Darba vietās, kur ir daudz latviešu vai citu vienādu etnisku grupu strādnieku, viņiem viss tiek paskaidrots attiecīgajās valodās. Vietās, kur viņi dzīvo, uz sienām viss ir rakstīts visās nepieciešamajās valodās – kā lietot veļasmašīnu, trauku mašīnu un ka nevajag cirst durvis.

Otrā brīvības problēma parādās tajā brīdī, kad kāds izpauž, piemēram, rasistiskus uzskatus (vai arī jebkādus citus uzskatus, kas apzīmējami ar kādu neērtu vārdu), bet to noliedz. Tas ir ļoti interesants fenomens, jo uzskatu brīvība pieļauj, ka tev ir rasistiski vai, piemēram, fašistiski uzskati, bet nez kāpēc to ir kauns atzīt un kauns pateikt, un tas tiek pārsaukts par savas nācijas aizstāvēšanu vai demokrātiju. Arī, kad valstsvīrs pauž fašistiskus uzskatus, tad viņš to nekad nenosauc īstajos vārdos. Labākajā gadījumā kāds pasaka, ka viņa uzskats ir ekstrēmi labējs. Ja kāds patiešām uzdrošinās to nosaukt par fašismu, pārējie apvainojas. Laikam problēma ir tajā apstāklī, ka neviens īsti vairs nezina, ko nozīmē fašisms vai rasisms. Labākajā gadījumā kādam tas nozīmē Hitleru un melnas ādas krāsas cilvēkus (afroamerikāņus). Un šis ir trieciens tiem cilvēkiem, kuri vēl joprojām naivi uzskata, ka nu mēs dzīvojam brīvā valstī, ka mums ir iespējas, izvēle un brīvība domāt un izteikties. Vēl ļaunāk – mums pat nav vairs Ēzopa valodas, lietas vienkārši netiek sauktas īstajos vārdos. Mēs nevis izliekamies, ka to nezinām, bet patiešām to nezinām. Un latvieši vēl jopojām dzīvo pagātnē. Bailēs un atmiņās, kuras sakņojas „komunismā ar cilvēka seju”, lai gan tikmēr paši esam labprātīgi atdevuši savu neatkarību jau citai savienībai, kur to aprij kapitālisms ar cilvēka seju.

P.s. Gribēju atzīmēt, ka pēdējā teikumā esmu ietvērusi divas alūzijas. Viena ir no slovēņu filosofa Slavoja Žižeka lekcijas par labdarību, kur viņš runā par Comunism with human face and Capitalism with human face.

Otra alūzija nāk no Frānsisa Pulenka kantātes “Cilvēka seja”, kur pēdējā daļa ir Pola Eliāra dzejolis „Brīvība”. Diemžēl es neprotu franču valodu, tāpēc avotu varu norādīt ar tulkojumu angļu valodā. Taču tie, kuri prot, var sameklēt un lasīt franciski.

Elīna Štoļde, etnomuzikoloģe, dzīvo Portugālē

Bilde: Calle

“Publikai” ir neatkarīgs, radikāls izdevums, kura mērķis ir veicināt pēc iespējas plašākas diskusijas par sabiedrībai svarīgiem jautājumiem. Tāpēc mūsu vadmotīvs ir vārda un preses brīvība. skatīt