Redzējumi: 2013. gada 7. februāris

Eiropa uz nāves gultas

8287698248_07fa8a44db

Vairāku Eiropas valstu vadošos medijos ir publicēta vienpadsmit intelektuāļu publiska vēstule. Tās autori brīdina par drīzu Eiropas bojāeju, ja vien netiks sperti stingri soļi federācijas virzienā. Viņu skatījumā vēsture rāda vienotas Eiropas nepieciešamību. Un šodienas eirozonas problēmas bez ciešas politiskas savienības atrisināt nav iespējams — tā norāda vēstuli parakstījušie, cita starpā Salmans Rušdi un Umberto Eko.

Ar autoru laipnu atļauju esam iztulkojuši šo tekstu un publicējam mūsu vortālā kā nozīmīgu, vēsturisku dokumentu.

Eiropā nav krīze. Eiropa mirst, protams, ne ģeogrāfiskā nozīmē, bet kā ideja, kā sapnis, kā plāns un projekts. Eiropa, kurai Edmunds Huserls veltīja divas lieliskas runas Vīnē un Berlīnē tieši pirms nacistu katastrofas. Eiropa kā gribas akts un paziņojums, kā vīzija un liels reģions, Eiropa, ko izveidoja mūsu vecāki un kas bija pēckara perioda cilvēku jaunā ideja par mieru, labklājību un bezprecedenta soli demokrātijas virzienā. Šī Eiropa atkal sāk sagrūt mūsu acu priekšā.

Tā sagrūst Atēnās – vienā no Eiropas šūpuļiem –, jo Grieķijas māsu valstis Eiropā ir vienaldzīgas un ciniskas. Toreiz, 19. gadsimta sākumā, Hellēnisma kustības labvēlīgajā iespaidā Eiropas mākslinieki, dzejnieki un izcili domātāji (no Šatobriāna līdz lordam Baironam, no Berlioza līdz Delakruā, no Puškina līdz jaunajam Viktoram Igo) kļuva par Grieķijas glābējiem, kuri steidzas cīnīties par tās neatkarību. Šodien tas viss šķiet jau ļoti attāla pagātne.

Kamēr grieķi gatavojas izcīnīt vēl vienu karu, šoreiz pret jauna veida pagrimumu un pakļaušanu, šķiet, ka iepriekšminēto izcilo eiropiešu mantinieki nevar atrast labāku nodarbi par šīs radniecīgās tautas lamāšanu, noniecināšanu un pazemošanu. Stingrajos taupības pasākumos grieķiem ir uzdots pieņemt atkāpes no fundamentālā suverenitātes principa – ko šī pati tauta radīja vēl ne tik senā pagātnē.

Eiropa sagrūst arī Romā, Eiropas otrajā šūpulī un stūrakmenī. Roma kopā ar Grieķiju un garīgā aspektā Jeruzālemi ir Eiropas morālās un zinātniskās izziņas sākumpunkts. Roma ir otrā vieta, kur tika novilkta smalka robeža starp likumu, cilvēku un pilsoni, un pēc tam šīs sadalošās līnijas veidoja demokrātijas modeļa pamatu, kas devis ārkārtīgi daudz ne tikai Eiropai, bet arī visai pasaulei. Šis Romas avots nu ir saindēts ar indīgu berluskonismu, kurš nemaz netaisās pazust no skatuves.

Garīgā un kultūras galvaspilsēta, galvaspilsēta valstij, kas kopā ar Portugāli, Īriju, Grieķiju un Spāniju šobrīd tiek dēvētas par „PIIGS” – un šo terminu ir izdomājušas finanšu institūcijas, kam nav nedz sirdsapziņas, nedz atmiņas. Valsts, kas ir bagātinājusi visas pasaules skaistumu, tagad tiek izrādīta kā kontinenta slimiķis. Kāda sāpīga un pazemojoša ironija…

Eiropa jūk pa šuvēm visos nostūros – no rietumiem līdz austrumiem, no dienvidiem līdz ziemeļiem. Tā grimst zem populisma, šovinisma un citu naida ideoloģiju laika viļņa. Eiropa bija skaidri apņēmusies šīs ideoloģijas savaldīt un marginalizēt, taču nu tās atkal izslej savas apkaunojošās galvas. Tas šķiet tik sen, kad Francija solidarizējās ar studentu, kuru bija aizskāris kādas partijas līderis, kura idejas bija tikpat vājas kā viņa atmiņas, un izgāja ielās. Pūlis dziedāja: „Mēs visi esam vācu ebreji!”

Ak, cik tālās atmiņās ir visas plašās kustības (Londonā, Berlīnē, Romā, Parīzē), kuras solidarizējās ar disidentiem otrā Eiropas pusē, kuru Milans Kundera ir nosaucis par sagūstīto Eiropu un kas šķita esam Eiropas sirds. Un kā ir ar mazo starptautisko brīvības cīnītāju pulciņu, kas pirms 20 gadiem cīnījās par šo pašu Eiropas sirdi un dvēseli Sarajevā, kuru bombardēja nežēlīgās “etniskās tīrīšanas” ierosinātāji? Kur viņi visi ir nozuduši? Kāpēc mēs vairs nedzirdam viņu balsis?

Visbeidzot Eiropa sabrūk nebeidzamās eiro krīzes dēļ. Neviens netic, ka krīze nu ir galā. Un šī svārstīgā, abstraktā valūta, kas nesakņojas kopīgā politiskā līnijā starp valstu ekonomiku, resursiem un finanšu politiku, vai tā nav tikai fantāzija? Vēsturiski visas kopējās valūtas, kas darbojās tirgū (Vācijas marka, Itālijas lira, Šveices franks, ASV dolārs) guva atbalstu nopietnā politiskā vienprātībā. Vai vispār ir tādi kopīgas valūtas piemēri, kas pastāvējuši bez šī politiskā atbalsta? Vai tad pamatu pamatos netiek teikts, ka atsevišķai valūtai ir vajadzīgi vismaz minimāli saskaņoti budžeti, standarta revīzijas un investīciju regulācijas – citiem vārdiem sakot, kopīgi veidota politika?

Secinājums ir viennozīmīgs – bez federācijas vienota valūta nevar izdzīvot. Bez politiskas savienības valūta var izdzīvot dažas desmitgades pirms, pirms to sagrauj karš vai krīze.

Tas nozīmē, ka bez pastāvīgas attīstības politiskās integrācijas virzienā, kas minēta Eiropas līgumos, bet ko neviens līderis nevēlas uzskatīt par saistošu, bez dalībvalstu lielākas atteikšanās no savas atsevišķās varas un bez skaidras uzvaras pār tā sauktajām neonacionālistiem, kuri ved savas tautas postošajā virzienā prom no Eiropas, eiro izzudīs, tāpat kā ASV dolārs būtu izzudis, ja ASV dienvidu štati būtu uzvarējuši karā pirms 150 gadiem.

Sociālisms vai barbarisms – tā mēs teicām agrāk. Tagad mēs sakām – politiska savienību vai barbarismu. Precīzāk, runa ir paar izvēli starp federālismu vai sabrukumu. Sabrukums radītu sociālo atstumtību, nodarbinātības nedrošību, nabadzību un štatu samazināšanas paisuma vilni.

Var teikt vēl konkrētāk – vai nu Eiropa sper vēl vienu izšķirošo soli politiskās integrācijas virzienā, vai arī tā izzudīs no vēstures un nogrims haosā. Mums vairs nav izvēles – tā ir vai nu politiska savienība, vai arī nāve. Šī nāve var izpausties dažādos veidos un ierasties pa daudziem dažādiem apvedceļiem. Tas var prasīt divus, trīs, piecus vai desmit gadus, un pastāv pēkšņu uzlabojumu iespējamība, kas atstās iespaidu, ka mūsu bailes bija pārspīlētas, un sliktākais ir beidzies. Taču galu galā šī nāve mūs apciemos. Eiropa jau slīd ārā no vēsturiskā procesa. Ja nekas netiks darīts, Eiropa izzudīs. Tā vairs nav tikai hipotēze vai nelielas bailes, kaut kāds sarkanais karogs, kuru vicināt negribīgo eiropiešu sejās, bet gan fakts.

Tas šķiet kā fatāls apvārsnis, kura otrā pusē nekā nav. Viss pārējais – vienas grupas kārtējie buramvārdi, citas grupas kārtējie kompromisi, jauns solidaritātes fonds vai stabilizācijas banka – tikai atliks neizbēgamo un sniegs „mirstošajam pacientam” ilūziju, ka viņš tiks izārstēts.

Juan Luis Cebrián

Umberto Eco

António Lobo Antunes

Gabi Gleichmann

Julia Kristeva

György Konrád

Bernard-Henri Lévy

Claudio Magris

Salman Rushdie

Fernando Savater

Peter Schneider

Tulkoja: Gunita Gailāne
Bilde: Pelle Sten

“Publikai” ir neatkarīgs, radikāls izdevums, kura mērķis ir veicināt pēc iespējas plašākas diskusijas par sabiedrībai svarīgiem jautājumiem. Tāpēc mūsu vadmotīvs ir vārda un preses brīvība. skatīt

TwitterFacebookPinterestGoogle PlusYouTubeDraugiemAsk.fm

Viens komentars to “Eiropa uz nāves gultas”
  1. Ichaks saka:

    Neticu, ka ES sabruks. Tās brīvais tirgus ir tas no kā labumu gūst gan vecās bagātās, gan jaunās nabagās dalībvalstis. Šodien neonacionālisma dēļ, dalībvalstis ES uzskata par līdzekli savu personisko interešu sasniegšanai. Latvijai tās ir kohēzijas fonda palielināšana un vienādi tiešmaksājumi, bet Lielbritānijai ES budžeta samazināšana. Tās ir nesavienojamas intereses. Par to, kas būtu izdevīgāk ES kā vienotam spēlētājam pasaules tirgū – nevienu neinteresē. Tādēļ ES ekonomika kā veselums sāk atpalikt no Ķīnas, Indijas, Brazīlijas, ASV un Krievijas.

Vienlīdzība visiem vai tikai savējiem?

Valsts valodas centra (VVC) lēmums aizliegt sūtīt iedzīvotājiem informatīvas vēstules par bezmaksas veselības pārbaudi krievu valodā izraisīja ilgstošas diskusijas...

Vai žurnālists var būt draugos ar krokodilu?

Veltījums Čīles 11.09.1973 bruņotā apvērsuma 40 gadadienai un visiem žurnālistiem, kuri kļuva par neoliberālisma upuriem. Autora priekšvārds Visi žurnālisti...

Parlamenta vēlēšanas pasaules labākajā valstī

Pirmdien (9. septembrī) vienas no pasaules bagātākās valsts iedzīvotāji dosies pie vēlēšanu urnām, lai nobalsotu 2013. gada parlamenta vēlēšanās....

Bredlijs Menings un brīvības tēls

Vērojot, kā liberālā demokrātija izrēķinās ar Bredliju Meningu, ir jāsaprot, ka sodītāji ir zaudētāji. Turklāt viņi zaudēja vissvarīgākajā karā...

Gruzijas sapnis

Foto: Seth Anderson Šī intervija tapa 2012. gada maijā, kad Saakašvili partijai vēl bija vairākums Gruzijas parlamentā. Kopš “opozīcijas”...

Fašismu ir daudz

Un jo tālāk, jo mazāk atšķirību no „parastā kapitālisma” Ar šo tulkoto rakstu, kura autors ir krievu postmarksisma teorētiķis,...

Tiešā demokrātija ir iespējama

Laikā, kad Tautas partija sāka zaudēt politisko ietekmi un vara pamazām sāka iegult Vienotības rokās, pēdējo pusē arvien aktuālākas...

Sociālais darbs kā atbrīvošanas līdzeklis

Autors: Dima Sergejevičs Avseenkovs, sociālais darbinieks, brīvprātīgo kustības aktīvists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde: jimmy brown Nesen kāds...

Ardievu, Čaves!

Venecuēlas prezidenta nāves sakarā Autors: Boriss Kagarlickis, Globalizācijas Studiju Institūta direktors, sociologs, sociālists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde:...

Izglītības privatizēšana – solidaritātes graušana

Autors: Noams Čomskis Tulkojums: Timofejs Nastins Bilde: Ray MacLean Jau 25 gadus notiek mērķtiecīgs uzbrukums solidaritātei, demokrātijai un labklājībai...

Eiropa uz nāves gultas

Vairāku Eiropas valstu vadošos medijos ir publicēta vienpadsmit intelektuāļu publiska vēstule. Tās autori brīdina par drīzu Eiropas bojāeju, ja...

Verdzība ir brīvība?

Prostitūcijas legalizācija kā neoliberālās utopijas daļa Nesen draudzene atsūtīja man saiti uz emuāru, kurš pieder visai kolorītam personāžam –...

Pavizinājos metro — joprojām esmu šokā!

Tie heteroseksuāļi galīgi aptrakuši, jau uz eskalatoriem bučojas visu acu priekšā. Un aiz rociņām turas. Drīz jau sāks drāzties...

Kapitālisma apokalipse kā laikmeta gara vektors

Ziemeļatlantijas reģionā kristietības ietekmē ar apokalipsi nereti tiek apzīmēti tālāki vai tuvāki notikumi, kas ir saistīti ar pasaules fizisku...