Pārdomas: 2013. gada 6. jūnijs

Ienīstu vienaldzīgos

Antonio Gramši

Ienīstu vienaldzīgos. Kā Frīdrihs Hebelis uzskatu, ka „dzīvot – tas nozīmē ieņemt noteiktu pozīciju”. Nevar pastāvēt vienkārši cilvēki, kuri atrodas ārpus sabiedrības. Tas, kurš patiesi dzīvo, nevar neieņemt pozīciju. Vienaldzība – tā nav dzīve, tā ir bezspēcība, parazitēšana, gļēvulība. Tāpēc es ienīstu vienaldzīgos.

Vienaldzība ir vēstures balasts. Tas ir novatora svina slogs, kaut kas inerts un sīksts, kas bieži apslapē visdedzīgāko entuziasmu, tas ir purvs, kas aplenc vecās sabiedrības cietoksni un aizsargā to labāk par visstiprākajām sienām, par karavīru krūtīm, jo tas ievelk cīnītājus savā dūņainajā muklajā, izbiedē viņus un padara par bezspēcīgiem, liekot atteikties no varonīga pasākuma.

Vienaldzība ir milzīgs spēks, kas darbojas vēsturē. Tas darbojas pasīvi, bet tomēr darbojas. Tā ir pakļaušanās liktenim, tas, uz ko nedrīkst paļauties, kas sagrauj programmas un plānus; tā ir rupja matērija, kas saceļas pret prātu un sagrauj to. Tas, kas notiek, tas ļaunums, kas gāžas visiem virsū, tas iespējamais labums, ko var panākt caur varoņdarbu – tas ir ne tik daudz mazākuma iniciatīvas rezultāts, cik vairākuma pasīvās neiesaistīšanās sekas.

Tas, kas notiek, notiek ne tikai tāpēc, ka mazākums to vēlas, bet tāpēc, ka cilvēku masa atsakās izpaust savu gribu un piešķir darbības brīvību citiem, atļaujot savilkties tādiem mezgliem, ko vēlāk varēs sacirst tikai ar zobenu. Cilvēku masa atļauj tādu likumu pieņemšanu, ko vēlāk varēs atcelt tikai ar sacelšanos, atļauj iegūt varu tādiem cilvēkiem, kurus vēlāk varēs gāzt tikai ar dumpi. Fatalitāte, kas, kā šķiet, valda vēsturē, ir tieši šīs vienaldzības un izvairīšanās apvalks. Apslēpti briest kaut kādi notikumi. Kolektīvās dzīves audums tiek austs ar mazākuma rokām, kas nepakļaujas kontrolei. Ar likteņiem manipulē, izejot no šauriem priekšstatiem, no tuvākiem mērķiem un personīgām ambīcijām, bet cilvēku masas atrodas neziņā, jo tas viss to neuztrauc. Notikumi, kas apslēpti brieda, piepildās, audums ir uzausts un tad šķiet, ka vēsture nav nekas cits, kā dabas gigantiskā parādība, izvirdums, zemestrīce, kā upuri ir visi – gan tie, kas to vēlējās, gan tie, kas nevēlējās, gan tie, kas nezināja un zināja, kas izrādīja aktivitāti un kas palika pasīvi. Vienaldzīgajos notiekošais izraisa dusmas, jo viņi gribētu izvairīties no sekām, gribētu, lai kļūtu skaidrs, ka viņi to nevēlējās, ka viņi nav atbildīgi.

Vieni žēlabaini pinkšķ, citi – nepiedienīgi lamājas, bet gandrīz neviens vai pat neviens neuzdod jautājumu, kas notiktu, ja es izpildītu savu pienākumu, ja mēģinātu panākt savu, lai citi ieklausītos manā padomā, un vai tad notiktu tas pats? Gandrīz neviens vai pat neviens nevaino sevi savā vienaldzībā, skepticismā un atteikumā sniegt palīdzīgu roku tām pilsoņu grupām, kas cīnījās, lai nepieļautu ļaunuma uzvaru, kas tiecās pēc labuma.

Kad viss jau ir noticis, vairākums dod priekšroku prātojumiem par ideālu sabrukumu, par programmu galēju bojāeju un tamlīdzīgām patīkamām lietām. Tā viņi atkal sāk izvairīties no jebkādas atbildības. Un tas notiek ne jau tāpēc, ka viņi nesaprot, kas notiek vai nav spējīgi izvirzīt izcilus problēmu risinājumus. Un tomēr, visi šie risinājumi paliek tukši, šis ieguldījums ir tikai intelektuālas ziņkārības, nevis vēsturiskās atbildības, sajūtas produkts. Asa vēsturiskā atbildības sajūta nepieļauj nekāda veida agnosticismu un apātisku vienaldzību.

Es ienīstu vienaldzīgos arī tāpēc, ka mani kaitina šo mūžam nevainīgo vaimanāšana. Es jautāju viņiem, kā viņi izpilda uzdevumus, ko nemitīgi viņiem lika un liek viņu pašu dzīve. Es jautāju, ko viņi ir izdarījuši un jo īpaši – ko nav izdarījuši. Un es jūtu, ka varu būt nelokāms, ka savs žēlums man nav viņiem jātērē, ka man nav jāraud kopā ar viņiem.

Es ieņemu pozīciju, es dzīvoju, es sajūtu jaunas sabiedrības dzīves pulsāciju savu līdzgaitnieku domās. Viņi jau būvē to – jaunu sabiedrību, kur nākotnes atbildības nasta negulsies uz mazākumu. Tur viss notiekošais nebūs ne nejaušs, ne neizbēgams, bet kļūs par cilvēku apzinātu darbību. Tur nebūs tādu, kuri pa logu skatās uz to, kā nedaudzie izlej asinis un upurē sevi.
Es dzīvoju, es ieņemu noteiktu pozīciju. Tāpēc es ienīstu tos, kuri nestājās noteiktā pusē, es ienīstu vienaldzīgos.
1917

Antonio Gramši (1891 – 1937) – itāļu filosofs un politiķis, viens no Itāļu komunistiskās partijas dibinātājiem. Viņa atstātais politiski-filosofiskais mantojums lielākoties aplūko problēmas, kuras klasiskajā marksisma terminoloģijā tiek novietotas virsbūvē – kultūras un sabiedrības attiecības, intelektuāļu nozīmi un hegemonijas fenomenu.
Tulkotāja – Marija Assereckova

“Publikai” ir neatkarīgs, radikāls izdevums, kura mērķis ir veicināt pēc iespējas plašākas diskusijas par sabiedrībai svarīgiem jautājumiem. Tāpēc mūsu vadmotīvs ir vārda un preses brīvība. skatīt

TwitterFacebookPinterestGoogle PlusYouTubeDraugiemAsk.fm

Piedod, komentēt vairs nav iespējams

Vienlīdzība visiem vai tikai savējiem?

Valsts valodas centra (VVC) lēmums aizliegt sūtīt iedzīvotājiem informatīvas vēstules par bezmaksas veselības pārbaudi krievu valodā izraisīja ilgstošas diskusijas...

Vai žurnālists var būt draugos ar krokodilu?

Veltījums Čīles 11.09.1973 bruņotā apvērsuma 40 gadadienai un visiem žurnālistiem, kuri kļuva par neoliberālisma upuriem. Autora priekšvārds Visi žurnālisti...

Parlamenta vēlēšanas pasaules labākajā valstī

Pirmdien (9. septembrī) vienas no pasaules bagātākās valsts iedzīvotāji dosies pie vēlēšanu urnām, lai nobalsotu 2013. gada parlamenta vēlēšanās....

Bredlijs Menings un brīvības tēls

Vērojot, kā liberālā demokrātija izrēķinās ar Bredliju Meningu, ir jāsaprot, ka sodītāji ir zaudētāji. Turklāt viņi zaudēja vissvarīgākajā karā...

Gruzijas sapnis

Foto: Seth Anderson Šī intervija tapa 2012. gada maijā, kad Saakašvili partijai vēl bija vairākums Gruzijas parlamentā. Kopš “opozīcijas”...

Fašismu ir daudz

Un jo tālāk, jo mazāk atšķirību no „parastā kapitālisma” Ar šo tulkoto rakstu, kura autors ir krievu postmarksisma teorētiķis,...

Tiešā demokrātija ir iespējama

Laikā, kad Tautas partija sāka zaudēt politisko ietekmi un vara pamazām sāka iegult Vienotības rokās, pēdējo pusē arvien aktuālākas...

Sociālais darbs kā atbrīvošanas līdzeklis

Autors: Dima Sergejevičs Avseenkovs, sociālais darbinieks, brīvprātīgo kustības aktīvists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde: jimmy brown Nesen kāds...

Ardievu, Čaves!

Venecuēlas prezidenta nāves sakarā Autors: Boriss Kagarlickis, Globalizācijas Studiju Institūta direktors, sociologs, sociālists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde:...

Izglītības privatizēšana – solidaritātes graušana

Autors: Noams Čomskis Tulkojums: Timofejs Nastins Bilde: Ray MacLean Jau 25 gadus notiek mērķtiecīgs uzbrukums solidaritātei, demokrātijai un labklājībai...

Eiropa uz nāves gultas

Vairāku Eiropas valstu vadošos medijos ir publicēta vienpadsmit intelektuāļu publiska vēstule. Tās autori brīdina par drīzu Eiropas bojāeju, ja...

Verdzība ir brīvība?

Prostitūcijas legalizācija kā neoliberālās utopijas daļa Nesen draudzene atsūtīja man saiti uz emuāru, kurš pieder visai kolorītam personāžam –...

Pavizinājos metro — joprojām esmu šokā!

Tie heteroseksuāļi galīgi aptrakuši, jau uz eskalatoriem bučojas visu acu priekšā. Un aiz rociņām turas. Drīz jau sāks drāzties...

Kapitālisma apokalipse kā laikmeta gara vektors

Ziemeļatlantijas reģionā kristietības ietekmē ar apokalipsi nereti tiek apzīmēti tālāki vai tuvāki notikumi, kas ir saistīti ar pasaules fizisku...